Iebildumi un šaubas par Kristus augšāmcelšanos

“Ja tad par Kristu sludina, ka Viņš ir augšāmcēlies no miroņiem, kā tad daži jūsu starpā saka, ka neesot miroņu augšāmcelšanās? Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies. Un, ja Kristus nav augšāmcēlies, tad veltīga ir mūsu sludināšana un arī veltīga jūsu ticība. Tad jau mēs būtu Dieva viltus liecinieki, jo mēs esam liecinājuši pret Dievu, ka Viņš Kristu ir uzmodinājis, bet Viņš to nebūtu uzmodinājis, ja jau nav miroņu augšāmcelšanās. Jo, ja mirušie netop uzmodināti, tad arī Kristus nav uzmodināts. Un, ja Kristus nav uzmodināts, tad veltīga ir jūsu ticība, tad jūs vēl esat savos grēkos. Tad arī tie ir pazuduši, kas Kristū aizmiguši. Ja mēs tikai šinī dzīvē vien ceram uz Kristu, tad esam visnožēlojamākie cilvēki.” [1.Kor.15:12–19]

Kristus augšāmcelšanās, kā to apstiprinājuši uzticami un pa daļai vēl dzīvojoši aculiecinieki (1.Kor.15:5) un kas arī ir mūsu pasludinājuma un mūsu ticības Kristum pamats un saturs, nav apšaubāma. Tomēr draudzē reizēm uzrodas šāda izpratne, ka “neesot miroņu augšāmcelšanās”. Te jāpievērš uzmanība jau pretrunas formulējumam. Nav tā, ka vispārēja mirušo augšāmcelšanās būtu Kristus augšāmcelšanās priekšnoteikums. Drīzāk gan ir gluži otrādi, proti, vispārējās mirušo augšāmcelšanās pamats meklējams Jēzus Kristus augšāmcelšanās notikumā. Viss ir mērķēts uz Jēzus Kristus augšāmcelšanās sekām un iedarbību uz cilvēkiem. Vislabāk to ilustrē diezgan grūti saprotamā norāde uz tā saukto vietniecisko Kristību (1.Kor.15:29), kam nebūtu jēgas, ja nebūtu mirušo augšāmcelšanās. Kristībā ir ietverta reāla saikne ar Jēzu Kristu. Tas, kas notika ar Kristu un caur Viņu, notiek arī pie cilvēkiem – ar Kristības palīdzību.

“Jo mēs līdz ar Viņu kristībā esam aprakti nāvē, lai, tāpat kā Kristus Sava Tēva godības spēkā uzcelts no mirušiem, arī mēs dzīvotu atjaunotā dzīvē. Jo, ja mēs Viņam esam kļuvuši līdzīgi nāvē, mēs būsim tādi arī augšāmcelšanā” (Rom.6:4-5).

Tātad Kristība nav tikai simboliska darbība, bet arī miesīga norise pie mums. Lai saprastu šo patiesi komplicēto domu gājienu, mums jāaplūko divas lietas, pieņemot kā priekšnoteikumu to, ka Svētais Gars nav tikai izziņas objekts, bet izziņas pamats.

1. Saskaņā ar Dieva vārdu Svētajos Rakstos, nāve nav vienkārši dabisks notikums, bet sekas – sods pār visiem cilvēkiem kopš Ādama grēkā krišanas. Tikai ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos tas tiek uzveikts (salīdz. 1.Kor.15:20–22).
2. Perspektīva, kuru mums paver Dieva vārds, saskatāma nevis mūsu telpā un laikā, bet aiz tā robežām:  “..pirms pasaules pamati bija likti” (Ef.1:4; 1.Pēt.1:20). Kas notiek Kristū un atklājas ar Viņa starpniecību, tas burtiski uzspridzina mūsu telpai un laikam piesaistītos, ierobežotos priekšstatus. To varam konstatēt atkal un atkal. Tādēļ arvien nonākam pie saīsinājumiem un ierobežojumiem, ja cenšamies orientēties pēc cilvēciski pasaulīgām izpratnes spējām un ģeocentriskiem priekšstatiem par laiku un telpu. Tādēļ Jēzus Kristus augšāmcelšanās, Viņa uzvara pār cilvēka vainas pelnīto nāvi ir visu mirušo augšāmcelšanās pamats kopš mūžības.

Argumentācija, parādot rabīnu skolu, norit domu skaidrībā. Netiek atspoguļotas iespējas, nedz piedāvāta izvēle. Domu gājiens ir disjunktīvs: vai nu – vai. Ja nē, – tad nē. Uz spēles likta kristīgā ticība, liecinieku un liecības uzticamība un pāri tam visam: Dieva patiesība, tādējādi arī liecinieku patiesīgums – ne vairāk un ne mazāk. Tas jāpārdomā, lasot šo tekstu. Tātad šeit nav runa par priekšnoteikumiem vai hermeneitisku secinājumu jautājumā par mirušo augšāmcelšanos, bet runa ir par to, par ko ne tikai kristīgā ticība subjektīvā izpratnē stāv un krīt – runa ir par to, kas attiecas uz visiem un ikvienu cilvēku. Taču tas nav tikai kaut kas izdomāts un sajusts – tā ir miesīga realitāte.

Apustulis argumentē ar ticības apliecinātāja loģiku. Divas reizes, gandrīz viena aiz otras – 13. un 16. pantā – tiek formulēta pretruna: “Ja nav miroņu augšāmcelšanās, tad arī Kristus nav augšāmcēlies.” Bet Kristū balstītās mirušo augšāmcelšanās apstrīdēšana nozīmētu – darīt par ilūziju, jā, par meliem, visu, kas ir Jēzus Kristus darbs, kas ir ticības pasludinājuma objekts un saturs. Tādā veidā pasludinājums kļūtu veltīgs, tas ir, tukšs, un arī šī pasludinājuma modinātā ticība tad būtu veltīga un tukša. Pasludinājuma patiesīgums un ticības realitāte būtu pazaudēti, un sludinātāji būtu viltus liecinieki – tādi, par kuriem pravietis Jeremija (Jer.23:16) saka: “Neklausait pravieša vārdus, ko tie jums sludina par nākotni! Tie jūs tikai maldina, tie sludina pašu izdomātas parādības un ne Tā Kunga uzdevumā.” Tādā gadījumā par Dievu tiktu apgalvots tas, ko Viņš nav sacījis, nedz arī spēj darīt (1.Kor.15:15). Par Dievu nav pieļaujams runāt pēc savas patikas vai sajūtām un iedomām.

Tukšs pasludinājums un tukša ticība novestu pie tā, ka arī tas, kas ticībai ir apsolīts un dāvāts, būtu veltīgs (1.Kor.15:17). Tas attiecas uz grēku, kas ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos tiek ņemts prom, lai Dieva tiesas priekšā vairs netiktu pielīdzināts. Te skaidri redzam, ka nāve un grēks ir nesaraujami saistīti:

“Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva balva ir mūžīga dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā” (Rom.6:23).