Par Dieva dotiem vecāku pienākumiem pret saviem bērniem

Kad esam apskatījuši bērnu pienākumus pret vecākiem, aplūkosim arī Dieva dotos vecāku pienākumus pret saviem bērniem. Ceturtajā bauslī šie vecāku pienākumi gan nav īpaši izcelti, tomēr tie ir iekļauti vārdos par tēvu un māti, kā arī citās Svēto Rakstu vietās, un tie ir pausti ar sirsnīgu nopietnību.

Arī šis ir temats, kur ir grūti atrast piemērotus vārdus, kas būtu pietiekami spēcīgi, trāpīgi un atbilstoši. Kas ir tas, par ko bērni, kalpi, padotie un klausītāji visvairāk sūdzas? Vai viņi nesūdzas tieši par tiem, kas pēc Dieva kārtības likti par viņu aizstāvjiem un audzinātājiem?

Parasti bērnu netikumi ir palienēti no vecākiem, – ne tikai kā iedzimts mantojums, bet arī kā vecāku nolaidība, ka viņi nav lietojuši līdzekļus, ko Dievs tiem piešķīris pret visu samaitātību. Patiešām briesmīgi ir bērnu izdarītie grēki, apbēdinot savu tēvu un māti, tomēr cik gan bieži pašiem sāpinātajiem vecākiem ir jāsit sev pie krūts un jāatzīst: “Mēs ciešam to, ko ar saviem darbiem esam pelnījuši. Mēs neesam savus bērnus labi audzinājuši. Mēs ievācam rūgtus augļus, jo neesam laikus sējuši labo sēklu zemē, kas reiz bijusi tik padevīga. Mēs neesam savus bērnus audzinājuši pēc Tā Kunga baušļa ar dievišķo pārmācību un pamācību, kā arī neesam ar dedzīgu lūgšanu tos dienu un nakti nesuši visvarenā Palīga rokās.”

Protams, ka tikpat rūgti var sūdzēties arī par savu padoto netikumiem, nolaidību, nepieklājību, nesaskaņām, godaprāta trūkumu u. tml., taču priekš niekiem un saimniekiem būtu daudz mazāk sūdzību par saviem kalpiem, ja tie ik dienas par tiem izrādītu garīgas rūpes, aizlūgtu un svētītu viņus ar Dieva vārdu, kā arī paši savā attieksmē apliecinātu kristīgo ticību.

Ja pats esi atstājis novārtā mājas svētbrīžus, nebrīnies, ka vēlāk nāksies pa ciest velna plosīšanos tavā namā! Vēl nav atrasts neviens spēcīgāks līdzeklis, kā radīt cilvēkos īsto garu un attieksmi, par Dieva vārdu un lūgšanu. Tiem, kas bija pieraduši pie pāvestiešu līdzekļiem – vīraka kvēpināšanas, svētā ūdens, krusta zīmes u. c., M. Luters raksta:

Tu nekad neatradīsi spēcīgāku līdzekli velna izkvēpināšanai kā saskare ar Dieva vārdiem, kad tos runāsi, dziedāsi un lūgsi. Dieva vārdi tev būs patiess svētais ūdens un īstā zīme, kā padzīt velnu un likt viņam bēgt.

Par šīm lietām jādomā ikvienam namatēvam un namamātei.

Arī mācītāji un dvēseļkopēji piedzīvo rūgtus brīžus visu savu klausītāju aplamību dēļ: šis svētais amats mūsdienās top ignorēts, un ļaudis ir bezdievīgi. Vai gadījumā arī pašiem mācītājiem nav jānodur acis, lai Dieva un cilvēku priekšā atzītu: “Mēs esam grēkojuši un bijuši bezdievīgi. Mēs neesam godājuši savu amatu ar mācību un dzīvi. Mēs neesam kā apustuļi visā lēnprātībā un mācības skaidrībā laikus mācījuši, nosodījuši un pārmācījuši. Mēs neesam bijuši gani pār savu ganāmpulku, bet drīzāk kungi.” Tāpēc ikvienam jāraugās pašam uz sevi un sevī jāsāk grēknožēla un atgriešanās.

Tas noteikti jāpārrunā ar vecākiem un audzinātājiem. Ja esi tēvs, māte, audžutēvs vai bērnu audzinātājs, tad jāapzinās, cik dārgs un svarīgs ir tev uzticētais aicinājums un cik dārgu mantu Dievs tev uzticējis: cilvēkbērna atvērtajā dvēselē var iedēstīt vai nu Dieva valstību, laicīgas un mūžīgas svētības sēklu, vai arī tur augs samaitātības ērkšķi un dadži, kas liks dziļus pamatus gan laicīgai, gan mūžīgai nelaimei. Nekad neaizmirsti tev uzticēto dārgo mantu: cilvēkbērnu, kas ir nemirstības radījums, kam jādzīvo mūžīgas godības un svētlaimes dzīve debesīs vai arī pazušanas dzīve ar raudāšanu un zobu griešanu.

Mūsu Kungs Kristus nemelo un ir to apstiprinājis ar Savām dārgajām asinīm, kas ziedotas par visiem cilvēkbērniem ne tikai par mūsu laicīgo, bet arī mūžīgo labklājību. Dvēseles nemirstība un Kristus izpirkuma upuris ir tas, kas pat niecīgākajam cilvēkam piešķir bezgalīgu vērtību. Tas atklāj bērnu audzināšanas pienākuma un aicinājuma ārkārtīgo svarīgumu.

Kristus sacīja: “Pielūkojiet, ka jūs nevienu no šiem mazajiem nenicināt..”” (Mt.18:10). Svētie Raksti runā nozīmīgus vārdus par bērniem, apgalvojot, ka tiem pieder debesu valstība. Citviet Svētie Raksti saka, ka: “..no bērniņu un zīdaiņu mutes Tu Sev slavu sagādājis” (Mt.21:16). Un, kad Kristus reiz brīdināja neapgrēcināt bērniņus, Viņš piebilda: “..Es jums saku: viņu eņģeļi debesīs vienmēr redz Mana Debesu Tēva vaigu” (Mt.18:10). To, ka šie mazie ir Jēzum dārgi un svarīgi, Viņš paskaidrojis arī šādi: “Jo Cilvēka Dēls ir atnācis atpestīt pazudušo” (Mt.18:11).

Bērniņi ir ne tikai radīti Dieva slavai, bet arī dārgi atpirkti ar Dieva Dēla asinīm. Tie ir Jēzus asiņu un moku ieguvums, tādēļ Viņš nekādā ziņā nevēlas pieļaut, lai kāds no tiem ietu pazušanā. Viņš deg par viņiem ar svētu degsmi. Viņš negrib pieļaut domu, ka kāds šos bērnus varētu samaitāt, tādēļ Viņš runā par dzirnakmeni, kas šādam ļaundarim jāsien kaklā, lai nogremdētu jūras dzelmē. Visiem vecākiem un bērnu audzinātājiem tas laikus jāliek pie sirds!

Bērni ir Dieva radības, dārgi atpirktas un Kristībā savienotas ar Kristu. Tie ir Debestēva mīlēti un svētīti bērni, uz kuriem dus visa Viņa tēvišķā labvēlība. Tēva sirds aprūpē šos bērnus un arvien stāv pār viņiem nomodā. Pat Saviem eņģeļiem Dievs ir devis pavēli par šiem bērniem. Tik lielas dāvanas Viņš tev ir uzticējis, it kā sacīdams: “Glabā Man šo dārgumu un liec vairoties svētībai!” Cik gan briesmīgi un biedinoši, ja kāds aizmirst un ignorē šo augsto aicinājumu būt par Dieva lielo dārgumu, Viņa nezūdošo dvēseļu namturi, jā, Viņa pārstāvi šeit, virs zemes!