Patiesa kristieša pazīmes

“Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” [Mt.16:26]

Patiess kristietis nav tāds, kā vairums cilvēku domā. Daži pieņem, ka kristietis atšķiras no citiem ar to, ka pasargā sevi no visiem rupjajiem grēkiem, atsakoties piedalīties pasaules izklaidēs, cītīgāk nekā citi uzklausot un lasot Dieva vārdu un, protams, pacietīgi gaidot Kristus atkalatnākšanu. Šis priekšstats tomēr ir pilnīgi maldīgs. Cilvēks var darīt visas šīs lietas un tomēr nebūt patiess kristietis. Kā raksta apustulis Pāvils, Kristū Jēzū “nedz apgraizīšana ir kas, nedz neapgraizīšana, bet jauns radījums” [Gal.6:15].

Patiess kristietis ir jauns radījums, jauna persona, kuru Svētais Gars ir izmainījis gan sirdī, gan prātā. Šīs pārmaiņas, galvenokārt, izpaužas viņa attieksmē pret grēku. Patiess kristietis vēlas arvien rūpīgāk un skaidrāk atpazīt visu, kas ir grēks saskaņā ar Dieva vārdu, viņš ienīst un baidās pat no šķietami maziem grēkiem vārdos, darbos un vēlmēs. Šī iemesla dēļ, katru rītu pamostoties, viņa galvenā rūpe tajā dienā ir pasargāt sevi no katra grēka, lai cik mazs tas arī nešķistu. Ikreiz, kad viņš tiek kārdināts grēkot, viņš iedomājas: “Kā lai es darītu tik lielu ļaunumu un grēkotu pret Dievu?” [1.Moz.39:9]

Patiesa kristieša viena no pazīmēm tātad ir ne tikai tā, ka viņš nevēlas iedzīvoties laicīgā bagātībā ar kādu grēcīgu darbību, bet arī tas, ka viņš labprātāk pacieš pat lielākos zaudējumus, lai sirdsapziņu neapgrūtinātu ar kaut ko grēcīgu. Ja viņš tiek piemānīts ar viltotu naudu vai, piemēram, ja viņš nopērk kaut ko ar defektiem, viņš nemēģina pieprasīt atlīdzināt zaudējumus, lai segtu tos. Tā vietā viņš labāk pacieš zaudējumus, nekā riskē izdarīt grēku. Ja viņš nav pārliecināts par to, vai viņš var gūt labumu noteiktā situācijā bez grēkošanas, viņš tad necenšas atrunāties, ka droši vien tas jau nav nemaz tik grēcīgi. Viņš atsakās no šaubīgajiem darījumiem, lai darītu tikai to, kas viņam šķiet pareizs. Un viņš meklē sabiedrību un kopību tikai ar tiem, kas domā tāpat kā viņš šajā sakarā, lai nesaskartos ar vēl vienu kārdinājumu, kas var rasties no sliktiem padomiem.

Kas attiecas uz šīs zemes labumiem, tad patiesu kristieti vada šodienas teksts: “Jo ko tas cilvēkam palīdz, ka tas iemanto visu pasauli, bet tam zūd dvēsele. Jeb ko cilvēks var dot par savas dvēseles atpirkšanu?” [Mt.16:26] Spekulatīvas darbības, kas varētu cilvēku dāsni apbērt ar pasaulīgiem labumiem, bet, kas apgrūtinātu viņa sirdsapziņu, vai domas par grēku, ar kuru viņš varētu izvairīties no lieliem pasaulīgiem zaudējumiem un ko cilvēks varētu viegli attaisnot, viņš uzskata par pasaules, miesas un velna noliktu slazdu. Un viņš bēg no tā kā no elles žokļiem, kas paveras viņa priekšā.

Pasaule, protams, uzskata viņu par muļķi. Bet kāda gan tam ir nozīme? Mūžībā visi redzēs, kurš izdarīja gudrāku izvēli. Tur daudzi viltus kristieši vēlēsies, lai viņi varētu apslēpt savus ieguvumus no Dieva acīm, pie kuriem grēks pielipis kā nenomazgājams asins traips. Grēcīgais guvums pēc tam karāsies viņiem pie kakla un kā piesiets laukakmens ievilks viņus elles bezdibenī. Tāda būs visu liekuļu daļa, savukārt, tas, kurš Dieva dēļ atteicās no riskanta ieguvuma un izturēja zaudējumus sava sirdsapziņas miera dēļ, redzēs, ka zaudējums pārvērtīsies neiznīcīgās bagātībās, kas ilgs visu mūžību.