Cīņa starp miesu un Garu

“Ak, Kungs”, “ak, Dievs”, “Kungs Jēzus” — šos vārdus kā dziļu nopūtu es bieži esmu dzirdējis no savas dievbijīgās mātes lūpām. Viņa bija viens no tiem cilvēkiem, kas dzīvoja ciešās iekšējās attiecībās ar Dievu, bet viņai bija jāizcīna arī grūtas iekšējas cīņas, un minētās nopūtas bija posta un kaujas saucieni šajās cīņās. Tās bija īsas, bet trāpīgas lūgšanas, kurās sirds meklēja tvert pēc malka svaiga gaisa.

Vēlāk, kad arī pats ar Dieva sirsnīgo žēlastību biju nācis tādās pašās svētīgās attiecībās ar savu Glābēju, šajās cīņās es jutu savu samaitāto sirdi, domu grēkus, iekšējo ļaunumu un smagos pārkāpumus, tad arī no manas sirds izlauzās šāda nopūta: “Kungs, apžēlojies par mani!”, bet vēlāk tā kļuva vēl īsāka: “Kungs Dievs”, “mīļais Pestītāj”! Manā iekšējā pasaulē sastapās tik daudz pretrunīgu sajūtu, kur jaucas kopā posts un lūgšana, izmisums un cerība, tā ka es pat nezinu, ko man lūgt, jo jūtos tik bezspēcīgs, ka nespēju noformulēt patiesu lūgšanu. Tad man bija jāapmierinās, ka izleju savu sirdi Tā Kunga priekšā šādās īsās lūgšanu nopūtās.

Tāda ir cīņa starp miesu un Garu, kur bezkaunīgas sirds sajūtas, lepnuma un atriebības, nepacietības un patmīlas netīrās domas un jūtas satiekas ar dziļu vēlmi no tām atraisīties. Tur vienlaikus ir arī nojauta par ļaunuma pārspēku, tā ka es brīžam pat nesaprotu, kas mani nospiež. Tad šie īsie nopūtu saucieni ir pa daļai grēku nožēla, pa daļai lūgšana pēc piedošanas un pa daļai mēģinājums satvert Dieva žēlastību ticība, kas ir kliedziens pēc palīdzības un glābšanas no ļaunā.

Bet, kad es pietiekami esmu sapratis šis lūgšanu nopūtas, tad rodas vel kāda pavisam cita nelāga situācija, jo šie īsie, spēcīgie un svētība bagātie lūgšanu saucieni var kļūt par netikumu, kad tos izrunājam vienīgi ar savu muti, pavisam aizmirstot alkas un cerības, kas bijušas šo lūgšanu pamatā. Un tāda veidā tā atkal kļūst par Dieva Vārda tukšu un nepareizu lietošanu. Domāju, ka šis kristietība tik izplatītais netikums ir cēlies tieši no šīm īsajām un labajām lūgšanu nopūtām, kas sākumā nākušas no dievbijīgām sirdīm.

Piemēram, pārsteigums un izsauciens par drauga ierašanos: “Kungs Jēzus, tas tiešām esi tu?” Jebšu pēc kāda skumja stāsta pirmā reakcija: “Dievs Kungs, kas to būtu domājis!” Jebšu, notiekot kaut kam negaidītam, kaut sīkam un nenozīmīgam, var dzirdēt cilvēkus izsaucamies: “Jēzus!” vai “Mans Dievs!” Ja, reizēm pat sīkākais aizkaitinājums un dusmas tiek paustas ar šo dārgo izsaucienu!”Kungs Jēzu, kā gan to var izturēt!” Pietiek aprakstīt šo nelāgo netikumu. Bet runāt par to ir ļoti svarīgi, lai ikviens ticīgs kristietis būtu modrs un ienaidnieks mūs slepeni neievestu šajā smagajā grēkā.

Šos vārdus ir rakstījis kāds saprātīgs kristietis no svešas zemes. Un mēs sevi atpazīstam viņa pieredzē. Visi kristieši lai ir modri par sevi, saviem bērniem un draugiem! Tas Kungs ir tuvu. Viņa svētais Vārds un svētie vārdi, kas lietoti sirsnīgas lūgšanās, priecīgās dziesmas un citos izpausmes veidos kristīgā vidē, ir jāglabā ar svētu godbijību, lai tie nekļūtu par tukšu un necienīgu Dieva Vārda lietošanu, kas novājina un apcietina mūsu sirdis, bet žēlīgo, svēto un klātesošo Dievu sadusmo un izaicina. Tas gan nenozīmē, ka mums tagad būtu jāvairās no šo īso lūgšanu lietošanas – nē, tieši otrādi, vienmēr tas lietosim ar patiesu cītību, ar dziļu un nopietnu godbijību, ar lūgšanu un ticību. Kungs, palīdzi mums! Āmen.