Mīlestība uz Dievu

Vārdi, “ar visu savu dvēseli, ar visu savu spēku un ar visu savu prātu”, vienkārši turpina paskaidrot “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas savas sirds”.

“Ar visu savu dvēseli” nozīmē to, ka, ja tu mīli Dievu no visas savas sirds, tu Viņa dēļ būsi gatavs ziedot savu dzīvību un labklājību. godu, labsajūtu un savu dzīvi tu arvien uzskatīsi par mazāk vērtīgu.

Svēto Rakstu valodā vārds “dvēsele“ parasti apzīmē fizisko dzīvi un visu, kas saistīts ar mūsu ārējo uztveri. Tāpēc, ja mīlestība uz zemes lietām vai savu mantību taisās tevi pievilt vai arī ja bailes no ciešanām attālina tevi no Tā Kunga, tad uzreiz atsakies no šim lietām un apliecini: “Lai zūd, kas ir zūdams un lai man notiek, kas notikdams, kad Tu esi mans, tad man nevajag ne debess, ne zemes! Jebšu man arī pamirtu miesa un sirds, taču Tu, Dievs, esi mans patvērums un mana dala mūžīgi!” (Ps.73:25-26).

Tālāk sacīts: “Ar visu savu spēku”, proti, lai visas tavas spējas ik bridi būtu saistītas ar Dievu, ar Viņa pielūgsmi un kalpošanu, lai tavas domas, tava iztēle un tava prāta rosība vienmēr būtu par un ap Dievu, lai tavas acis redzētu un tavas ausis dzirdētu tikai to, kas piederīgs Dievam, lai tava mēle arvien runātu par Viņu, tavas rokas allaž darbotos Viņa kalpošana. Tā ir saprotami vārdi “ar visu savu spēku”.

Visbeidzot, ir sacīts: “Ar visu savu prātu”. Oriģināltekstā vārds “prāts” apzīmē apdomu. Mīlēt ar visu savu prātu vai apdomu acīmredzot norada uz mīlestības rūpēm ik bridi meklēt vislabāko veidu, kā izpatikt un kalpot mīļotajam, kas, citiem vārdiem sakot, ir uzmanības izrādīšana sava mīļotā gaumei un labpatikai, tā ka labākais, pareizākais un tīkamākais arvien ir tas, kas iet pie sirds tavam mīļotajam.

“Mīli ar visu savu prātu” nozīmē, ka tev nav citas mērauklas tam, kas ir labs, pareizs un jauks, kā vien Dieva patikšana. Respektīvi, ja Dievs kaut ko grib. izkārto un vēl – pat ja man tas liktos kas rūgts un nepatīkams – tas man tūlīt kļūst mīļš un dārgs tādēļ vien, ka tā ir vēlējies mīļais Dievs.

Mīlestībā uz Dievu mums nav citas rūpes, kā ik brīdi savos darbos un rīcībā palikt Viņa labvēlībā, lai galu galā Viņa prāts saskanētu ar mūsu pašu vēlēšanos. Jo mīlēt Dievu ar visu savu prātu nav rīcība, kas notiek pēc pavēles vai piespiešanas. Ja tu nemitīgi cīnītos ar nevēlēšanos strādāt, upurēties kaut ko ciest Dieva dēļ un tev tas liekas par grūtu, tas nozīme tikai to, ka tu vēl joprojām nemīli Dievu ar visu savu prātu.

Dievs mīl tik spēcīgi, lai viss, ko Viņš tev novēlējis. tev vienmēr būtu mīļš un dārgs pēc Viņa labā prāta, pat arī ja tevi gaida pats lielākais sarūgtinājums, piemēram, kad jāzaudē tas, kas tev virs zemes dārgākais, vai kad top izpostīta tava šīs pasaules laime, vai arī kad tev jāzaudē savs labais vārds un reputācija utt. Jo šīs lietas gan pašas par sevi ir gaužām rūgtas un nepatīkamas, bet Tēva labā prāta dēļ tev tās jāiemīl, jo tā Viņam labi patīk. To pauž vardi “ar visu savu prātu”.

Kā gan ir iespējams mīlēt Dievu ar visu savu sirdi un tomēr nemīlēt Viņa labo prātu, jūtot pretestību Viņa bauslim vai Viņa sūrām ciešanām? Ja reiz tu mīli Dievu ar visu savu sirdi, ar visu savu dvēseli un ar visu savu prātu”, tad arī viss Viņa labais prāts tev būs mīļš un dārgs, vienalga, rūgts vai salds, jo Viņš gribēja.

Tā ir mīlestība uz Dievu. Viņš jāmīl tā, kā arī radītas lietas nemīlam pašas par sevi, bet vienīgi sava Radītāja un Devēja dēļ. Taču tajā pašā laika Viņa dēļ mīlēsim visu, ko Viņš devis un novēlējis, – vai tas būtu salds vai rūgts, ka patiesi Viņu mīlam ar visu savu sirdi, dvēseli un prātu. Kad mēs šādi visas dāvanas mīlam Devēju un mīlam dāvanas Viņa dēļ, mēs patiesībā nemīlam Šīs radītās lietas, bet gan Viņu, kas tās devis un sūtījis.