Kad gara vadīts kristietis vēlējās sludināt draudzē

Reiz kādā milzīgā draudzē viens ļoti dedzīgs un gara vadīts kristietis vēlējās sludināt no kanceles.

Viņš nāca un sacīja:

Brāļi, dodiet sapulcē man laiku, es vēlos teikt sprediķi.

Draudzes vecaji pārsteigti jautāja:

Bet vai jūs labi pārzināt Dieva Vārdu?

Dedzīgs kristietis pārliecinoši atbildēja:

Jā, protams!

Atbildīgākie šaubīgi prasīja:

Hmm, bet kādu Bībeles grāmatu jūs pašlaik lasāt?

Sludināt gribošais, minstinoties, nepārliecinoši sacīja:

Nu-u, man līdzības ļoti patīk.

Draudzes vecaji pirms ļaut teikt sprediķi gribēja dzirdēt kādu līdzību un gara vadītais kristietis sāka:

Kāds cilvēks gāja no Jeruzalemes uz Jēriku un krita laupītāju rokās. Un, kad viņš tur gulēja, izauga rīcina stāds, un tas viņu satvēra un žņaudza. Un viņš cēlās un gāja, taču viņam nebija naudas. Bet viņš satika ķēniņieni Sābu, kura viņam deva simts drēbju kārtas un tūkstoš talantus zelta.

Tad viņš ielēca kara ratos un traucās pilnā sparā uz priekšu, bet, kad viņš brauca zem lielā ozola, viņa mati sapinās zaros un viņš tur karājās daudzas dienas un daudzas naktis.

Tad atnāca viņa sieva Delaila un nocirpa no viņa galvas septiņas matu cirtas. Viņš nokrita un piezemējās uz akmenāja, kur nebija daudz zemes, un tūdaļ sāka līt lietus. Un lietus lija pār zemi četrdesmit dienas un četrdesmit naktis.

Tādēļ viņš piecēlās un noslēpās alā, bet kraukļi bija tie, kas viņam pienesa ēst un dzert. Kad viņš beidza slēpties alā, viņš satika cilvēku, kas viņam teica: “Nāc, turi ar mani mielastu.” Bet viņš atteica: “Es esmu sievu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.”

Beidzot viņš nogāja Jērikā un tur ieraudzīja pa logu izliekušos Izebeli. Un viņš sacīja: “Izmetiet viņu!” Un to izmeta. Tad viņš teica: “Izmetiet viņu vēlreiz!” Viņi izmeta vēlreiz. Viņi izmeta septiņdesmit reiz septiņas reizes un salasīja no atlikušajām druskām pilnus divpadsmit grozus.

Un nobeigumā es vēlos jums jautāt: “Tad nu kuram no viņiem augšāmcelšanās dienā šī sieva piederēs?”