Minimums, kas jāzina kristietim

Sekojot tradīcijai, Luters uzskatīja, ka pamatdoktrīna, kas veido katehisma tematiku, sastāv no trīs daļām, kas tradicionāli tika mācītas latīņu skolā, – dekaloga, Apustuļu ticības apliecības un lūgšanas Mūsu Tēvs.

To Luters uzskatīja par kristīgās mācības kodolu, kas jāmācās ikvienam, kurš sevi uzskata par kristieti.

Bet tiem, kas negrib mācīties, jāsaka, ka viņi aizliedz Kristu un nav kristieši; tie arī nav pielaižami pie Sakramenta, tādi nedrīkst būt par krustvecākiem nevienam bērnam, tāpat nedrīkst lietot neko no kristīgās brīvības, bet ir atstājami pāvesta, viņa vietnieku un paša velna varā.”

Šīs trīs daļas ir minimums, kas jāzina kristietim.

Iespējams, ka saistībā ar jūsmotāju kontraversi, kas iesākās 1524. gadā, Luters trim pamatdaļām pievienoja mācību par Kristību, Vakarēdienu un Grēksūdzi. Lielajā Katehismā Luters uzsver trīs daļas kā būtiskās:

“Šīs trīs daļas ir īss, vienkāršs un viegli saprotams Svēto Rakstu kopsavilkums.”

Bet mācību par Sakramentiem min kā nepieciešamu pielikumu:

“Kad šīs (trīs) daļas ir apgūtas, ir nepieciešams arī zināt, kas teikts par mūsu Sakramentiem (kurus pats Kungs iedibinājis) – par Kristību un Kristus svēto miesu un asinīm.”