211. Kā tu zini, ka Svētais Gars ir patiess Dievs?


Sešpadsmitā svētdienā pēc Vasaras svētku atsvētes

Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine, un Viņa mācekļi un daudz ļaužu gāja Viņam līdzi. Bet, kad Viņš bija tuvu pie pilsētas vārtiem, lūk, tad iznesa mironi, kas bija savas mātes vienīgais dēls, un tā bija atraitne, un liels pulks pilsētnieku tai gāja līdzi. Un, to redzējis, Tas Kungs par to iežēlojās un tai sacīja: “Neraudi!” Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei. Tad izbailes pārņēma visus, un tie slavēja Dievu, sacīdami: “Liels pravietis mūsu starpā ir cēlies, – un: Dievs Savus ļaudis uzlūkojis.” Un šī slava par Viņu izpaudās pa visu Jūdeju un pa visu apkārtni. [Lk.7:11-17]

Mīļie draugi, svētais Ījabs saka: „Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera. Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.” [Īj.14:1-2]

Jauneklis no Naines, par ko stāsta šodienas evaņģēlijs, ilgi nedzīvoja. Viņš savu dzīvi šķitas tā īsti sākt, bet nāve viņu jau aizsauca. Nabaga māte, būdama atraitne, cerēja, ka viņas vienīgais dēls būs viņas prieks, bet viņai nācās arī savu dēlu ar gaužām asarām pavadīt uz kapsētu. Bet ne jau vien šis puisis nokalta kā puķe vējā. Arī mūsu vidū ir tādi, kas domā ilgi vēl dzīvot, tomēr kā ēna bēg un burbulis virs ūdens izzūd.

Tas cilvēks šodien jauns un jauks,
Redz, rīt jau vājš viņš esoš saukts,
Gan drīz būs projām jāiet;
Kā puķes laukā vīstat jūs,
Jūs` jaukumiņš par pelniem kļūst.

Nevien šī atraitne savu vīru, un šī māte savu vienīgo dēlu apraud. Šodien apraud daža godīga sieva savu dzīves draugu, daža godīga māte savu bērnu, ko lielās sāpēs dzemdējusi un grūti sūri audzinājusi.

Bet Jēzus Kristus grib iepriecināt tos, kas uz Viņu cer, tāpat kā šo nabaga noskumušo sievu, kuru Viņš žēlīgi uzlūkoja, mīļi uzrunāja uz sirsnīgi iepriecināja.

Mēs ņemsim vērē šajā evaņģēlijā daudz krāšņas mācības.

Cik tuvu man mans gals jau klāt,
To neviens cilvēks zināt māk,
Kas izprast var tā Kunga prātu?
Laiks aiziet, nāve nācin nāk,
Dievs! Kristus dēļ lūdz es šo liet,
Lai mans gals man par lab` iziet. Āmen.

Prieka mācītājs jeb evaņģēlists Lūka saka: „Un pēc tam Viņš gāja uz pilsētu, vārdā Naine.” Tas nenotika nejauši, kā dažkārt mums, kad redzam pie baznīcas aprokam cilvēku, par kuru neko iepriekš neesam dzirdējuši. Jēzus Kristus zina visas lietas. Viņš zina, kad mirst Viņa labais draugs Lācars. [Jņ.11:14] Viņam zināmas visas cilvēka sirds domas, „jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pats zināja, kas bija cilvēkā.” [Jņ.2:25]

Kungs Jēzus iepriekš zināja, kas notika bērēs Nainē, tādēļ steigšus devās turp. Tiklīdz Viņš dziedināja galminieka sulaini, tā tūdaļ skubinājās iet uz Naini palīdzēt arī noskumušajai atraitnei, un ikvienam atklāt savu godu un visspēcību.

Redziet, kā Jēzus savā amatā nebūt nav dusējis, rādot, lai arī mēs neslinkojam, bet esam čakli, kā māca apustulis Pāvils: „ja kam tāds amats, (tas lai paliek) tai amatā.” [Rom.12:7-Gliks]

„Lūk,” saka evaņģēlists. Ņem vērā un apdomā labi, ka no jaukās pilsētas tiek iznests mironis. Ne vecīgs, piedzīvojis cilvēks, bet jauns, stiprs vīrs. Ko es saku? Vīrs? Jauns puisis ir miris. To apdomā ik stundas.

Dievs pats tev saka: „tu esi pīšļi, un pie pīšļiem tev atkal būs atgriezties.” [1.Moz.3:19] „Mirt taču mums visiem ir jāmirst: mēs esam kā ūdens, kas zemē izliets un kuru nav vairs iespējams sasmelt.” [2.Sam.14:14] „Liels grūtums ir katram cilvēkam nolikts un grūts jūgs uzlikts Ādama bērniem, no mātes miesām līdz dienai, kad tie top apglabāti, kas ir mūsu visu nāve. Tiem ir gan bēdīgas domas, gan sirds izbailes, gan nedroša gaidīšana, un tad miršanas diena – tik labi lielā godā esošam, kā putekļos un pelnos mītošam. Tik labi zīda drēbes un kroni valkājošam, kā tam, kam vienkāršs uzvalks mugurā. [Sīr.40:1-4]

Proti, ikkatram būs mirt. Gan bagātam, gan nabagam, jaunam un vecam, lielam un mazam. Jo tā ir paša Dieva spriesta tiesa: „cilvēkiem nolemts vienreiz mirt.” [Ebr.9:27]

Ko tad nu, saka Sīraks, lepojas zeme un pelni? Jo kamēr cilvēks dzīvo, viņš izmet no iekšām (sūdus un spļaudalas). Gan ilgi ārsts dziedina slimo, (tomēr) šodien ķēniņš, rīt mironis. Un, kad cilvēks miris, viņš tiek čūskām, zvēriem un tārpiem. [Sīr.10:9-11] Tāpēc neiedomājies citiem mīt uz galvas, bet piemini, ka mums visiem viena gulta un ceļš. „Apjozieties ar pazemību, jo Dievs stāv pretim lepniem.” [1.Pēt.5:5]

Jauns cilvēks ir miris, saka evaņģēlijs. Ņem to vērā tu, rējēj, kas mūžam nevari ar otru izlīgt. Viens saka, es slīgtu, bet otrs saka, manis dēļ grimsti. „Kur ir tāds cilvēks, kas dzīvo joprojām, kas nekad neredz nāves.”[Ps.89:49]

Bet, ja tu ienaidā mirsi, vai, vai tad mūžīgi tev! Tad es par tavu dvēseli nedodu ne melnu santīmu. „Tā arī Mans Debesu Tēvs jums darīs, ja jūs ikviens savam brālim no sirds nepiedosit.” [Mt.18:35] „Bet zināmi ir miesas darbi: tie ir netiklība, nešķīstība, izlaidība, elku kalpība, buršana, ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, ķildas, šķelšanās, ķecerība, skaudība, dzeršana, dzīrošana un tamlīdzīgas lietas, par kurām es iepriekš saku, kā jau esmu senāk sacījis: tie, kas tādas lietas dara, nemantos Dieva valstību,” saka svētais apustulis Pāvils. [Gal.5:19-21]

Redzi še, tu bezdievīgais cilvēk, še guļ nomiris jauns cilvēks, kas tikai iesācis dzīvot. Ko paļaujies tu uz savu dzīvošanu? Dažs domā, ka viņam vēl laika gana atgriezties no grēkiem, ka ir vēl jauns, stiprs un vesels cilvēks. Bet, redzi, šeit, es saku otro reizi, tu nebēdniek, vai nebija šis cilvēks jauns? Un tomēr nomira.

„Mūsu dzīvības laiks ir septiņdesmit gadi un, ja kāds ļoti stiprs, astoņdesmit gadi, un mūža ieguvums ir grūtums un bēdas. Tas paiet ātri, un mēs aizlidojam kā ar spārniem,” saka Dieva kalps Mozus. [Ps.90:10] „Un cilvēks arī nezina savu nolikto laiku; nē, kā zivis, kas ieskrien ļaunā tīklā, un kā putni, kurus noķer ar cilpām, tāpat arī cilvēku bērni sapinas savos valgos laikā, kad nelaime pēkšņi viņam uzbrūk,” saka mācītājs Salamans.

Lūdziet Dievu no visas sirds: „Māci mums mūsu dienas tā skaitīt, ka mēs gudru sirdi dabūjam!” [Ps.90:12] Patiesi, kas Dievu pareizi atzīst un arvien piemin savu miršanu, tas ir gudrs cilvēks un „mūžam negrēkos.” [Sīr.7:36]

Atkal, nabaga noskumušais cilvēk, paturi par iepriecinājumu kā tavs Pestītājs uzlūkoja šo nabaga sievu, tā Viņš arī tevi redz tavās bēdās. Lai gan Dievs Kungs ir augstībā, Viņš acis vērš uz to, kas zems. Kad ķēniņš Hiskija raudādams pielūdza Dievu, būdams viens pats, Dievs to redzēja un lika caur pravieti Jesaju sacīt: „Es dzirdēju tavu lūgšanu un redzēju tavas asaras.” [Jes.38:5] Viņš ne vien redz, bet arī skaita tavas bēdas un nopūtas. Tādēļ ķēniņš Dāvids saka: „Manas žēlabas un nebaltās dienas Tu esi saskaitījis! Manas asaras savācis Savā traukā!” [Ps.56:9] Redzi, tā Kungs Jēzus uzlūko noskumušas sirdis, kas cer uz Viņu.

Vēl vairāk Viņa sirds uztraucas par tevi, redzot tavu nelaimi. Evaņģēlists saka, ka redzot atraitni tas Kungs par to iežēlojās. Viņu pārņēma trīsas un šaušalas redzat šīs sievas skumjas un gaužās asaras.

“Jo mums nav augstais priesteris, kas nespētu līdzi just mūsu vājībām, bet kas tāpat kārdināts visās lietās, tikai bez grēka. Tāpēc pieiesim bez bailēm pie žēlastības troņa, lai saņemtu apžēlošanu un atrastu žēlastību, palīdzību īstā laikā, ” saka apustulis Pāvils. [Ebr.4:15-16] Un pats Viņš sevi sauc par tavu apžēlotāju. [Jes.54:10] „Viņa žēlsirdībai vēl nav pienācis gals. Tās ir ik rītu jaunas.” [Raudu 3:22-23] „Un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.” [Lk.1:50]

Klausies, kas šiet vēl stāv rakstīts: „Un piegājis Viņš aizskāra zārku, un nesēji apstājās, un Viņš sacīja: “Jaunekli, Es tev saku: celies augšā!” Un mironis cēlās sēdus un sāka runāt, un Viņš to atdeva viņa mātei.”

Brīnumu brīnums!

Miris cilvēks, kam norit bēres, top uzmodināts kā no miega un atdots mātei. Ak, kā gan nabaga sieva būs priecājusies, savu dēlu apkampusi, glāstījusi un skūpstījusi.

Tā Jēzus grib tavu bērnu, draugu un tevi pašu pastarā dienā no miroņiem uzmodināt. Tā pats Kungs Jēzus saka: „Nāk stunda, kad visi, kas ir kapos, dzirdēs Viņa balsi un nāks ārā: tie, kas labu darījuši, lai celtos augšām dzīvībai, bet tie, kas ļaunu darījuši, lai celtos augšām sodam.” [Jņ.5:28-29]

Šos un citus vārdus Dievs liks tev dzirdēt pastarā dienā, un neatraus pat, ja to netici. Pasaule ir pilna ar lietām, kas tev māca par miesas augšāmcelšanos.

Bezdelīgas ap rudens laiku pazūd, viena otrai ieķērušās deguntiņā nogremdējas ezerā vai dziļā upē, bet pavasarī atkal uzmostas un dzīvo visu vasaru. Labība top iesēta zemē, kur sapūst, bet vēlāk atkal uzdīgst. Ziemas laikā sēkla sasalst un apsnieg, bet tomēr Dievs audzē rudzus un kviešus, un dod pilnu tīrumu. No cieta koka ik vasaras aug lapas, zari, āboli, rieksti un tā joprojām. Bet tādus brīnumus jūs neapdomājat. Jūs tos turāt par nieku, jo tie notiek ik gadus.

Bet tādas lietas redzot apdomā, ko tu saki: „Es ticu uz miesas augšāmcelšanos.” Saki līdz ar svēto Ījabu: „Taču es zinu, ka mans pestītājs ir dzīvs, un pēcgalā Viņš celsies pār pīšļiem, un pēc tam, ja arī mana āda būs saplosīta gabalos un es būšu bez miesas palicis, es tomēr skatīšu Dievu. Tiešām, es Viņu skatīšu sev par glābiņu, un manas acis Viņu redzēs un ne jau kā svešinieku un pretinieku, Viņu, pēc kura mana sirds manās krūtīs tā noilgojusies!” [Īj.19:25-27]

Ja Dievs grib mani krustu nesam,
Bēdīgu,
Asarām,
Nogurušu esam:
Es nebīšos Dieva rokās,
Dieviņš ir,
Kas atšķir,
Visas manas mokas.

Āmen.

Birkas: ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.