Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhi

Noklausies šo e-publikāciju

Krievijas Pareizticīgo baznīcas koncils 27.janvārī Maskavā par nākamo šīs baznīcas patriarhu ievēlēja līdzšinējo patriarha pienākumu izpildītāju, harizmātisko Smoļenskas un Kaļiņingradas metropolītu Kirilu.

Pirmais Maskavas un visas Krievijas patiarhs Ījabs [Иов] (1589-1605) par savu galveno uzdevumu uzskatīja pareizticības nostiprināšanu Krievijā. Viņa laikā tika nodibinātās jaunas diacēzes un desmitiem klosteru, kā arī uzsākta garīgās literatūras iespiešana.

Asinsliecinieka Germogena [Гермоген] kalpošana (1606-1612) norisinājās sarežģītā laikā. Viņš nepiekāpās poļu okupantiem, kā rezultātā tika nomērdēts badā.

Fjodors Ņikitičs Romanovs-Jurjevs [Федор Никитич Романов-Юрьев] pēc cara Fjodora Janiča Romanova [Федор Иоаннович Романов] nāves, bija viens no likumīgajiem troņmantiniekiem. Viņš bija Ivana Bargā radinieks. Bet viņš kļuva par mūku vārdā Filolets [Филарет]. Vēlāk cars viņu iecēla par patriarhu, un viņš kalpoja no 1619 līdz 1633.gadam.

Par savu pēcteci Filolets nozīmēja arhibīskapu Joasafu [Иоасаф] (1634-1640). Viņš pievērsās garīgās literatūras rediģēšanai un izdošanai, kā arī nodibināja vairākus klosterus.

Patriarhs Josifs [Иосиф] (1642-1652) pievērsās garīgai izglītībai. 1648. gadā Maskavā tika atklāta garīgā mācību iestāde “Ртищевское братство”. Politiskajā jomā viņš veicināja Krievijas un Ukrainas apvienošanos.

Patriarhs Nikons [Никон] (1652-1666) bija dievbijīgs un askētisks. Viņš darbojās arī kā baznīcas reformatros. Viņa laikā tika ieviesta “krusta mešana” ar diviem pirkstiem, un koriģētas agendas.

Septītais patriarhs bija Joazafs II [Иоасаф II] (1667-1672). Viņš nostiprināja sava priekšteča iesāktās reformas un centās ietvert savā valdīšanā arī tālākos Krievijas nostūrus, līdz pat Ķīnas robežai.

Patriarhs Pitirims [Питирим] (1672-1673) kalpoja tikai 10 mēnešus. Viņš cerēja saņemt amatu jau pēc patriarha Nikona, bet toreiz bija lemts citādāk. Jāmin, ka 1672.gadā viņš kristīja nākamo Krievijas imperatoru Pēteri I.

Patriarha Joahims [Иоаким] (1674-1690) kalpošana bija sarežģītos laikos. Viņš centās pasargāt Krievijas sabiedrību no ārvalstu ietekmes, kā arī darbojās politikā.

Patriarhs Adriāns [Адриан] (1690-1700) bija pēc kārtas desmitais, kas noslēdza pirmssinodālo periodu. Viņš galvenokārt uzsvēra sekošanu baznīcas kanoniem, sargāja baznīcu no maldu mācībām un bija skeptisks pret Pētera I reformām.

Sinodālais periods ilga turpat divsimts gadus no 1721 līdz 1917.gadam, kad koncils atjaunoja “papismu.” Par vadoni tika izraudzīts metorpolīts Tihons [Тихон] (1917-1925). Viņam bija jākalpo naidīgas varas apstākļos, kad plosījās pilsoņu karš un vispārējs haoss.

1925.gadā par patriarha pienākumu izpildītāju kļuva Nižņinovgorodas Sregijs [Cергий Нижегородский]. Pēc Otrā Pasaules kara viņš tika izvēlētas par patriarhu, un kalpoja no 1943 līdz 1944.gadam.

Patriarhs Aleksijs I [Алексий I] (1945-1970) uzskāka kalopšanu 1945.gada februārī. Viņam nācās atjaunot kara izpostītos tempļus un klosterus. Viņš uzsāka arī starpbaznīcu dialogus, nodibinot sakarus ar trimdas baznīcu, Romas katoļiem, senajām “nekacenodnas” Austrumu baznīcām un protestaniem.

Savā vissvētīgajā kalpošanā patriarhs Pimens [Пимен] (1971-1990) turpināja savu priekšteču Tihona, Sergija un Aleksija I darbu. Vislabāk viņa padevās nostiprināt saites dažādu pareizticīgo baznīcu starpā.

Aleksija II [Алексия II] valdīšanas laikā (1990-2008) Krievu pareizticīgā baznīca atdzima un uzplauka. Tika nodibināti tūkstošiem klosteru un tempļu. Rūpīgi tika sagatavoti jaunie garīdznieki. Tika dibinātas jaunas mācību iestādes. Un 2007.gada 17.maijā tika parakstīts akts par Krievijas pareizticīgās baznīcas un Krievijas pareizticīgās aizrobežas baznīcas kanonisko vienotību.