Bez Jēzus vārda pie žaketes atloka

Runājot par pasaulslaveno īru rokgrupu U2, nevar nepieminēt tās līderi Bono, jo tas, ko dara, domā vai runā Bono, lielā mērā skar visu grupu. Šoreiz par Bono pretrunu pilnajām, tomēr visai ciešajām attiecībām ar baznīcu, kristietību un Dievu.

Jau gandrīz 30 gadus cilvēki mēģina vērtēt Bono garīgo pārliecību, klausoties viņa dziesmās, analizējot intervijās teikto, vērojot izturēšanos sabiedrībā. Daudziem teju vai par sporta veidu kļuvis izķidāt katru U2 dziesmu, meklējot tajā atsauces uz Jēzu un Viņa mācību. Kas tad īsti ir Bono? Baznīcu viņš apmeklē neregulāri, taču Dievu lūdz daudz. Viņam patīk lūgšanā pateikties par dienišķo maizi, taču patīk arī izmantot “sabata stundas”, cik bieži vien iespējams. Viņa mīļākā Bībeles versija ir Jūdžina Pītersona parafrāze The Message. Viņš ignorē Brūsu Springstīnu un The Rolling Stones, bet labprāt brīvo laiku pavada kopā ar Maiklu V. Smitu un Emiju Grantu. Bono apzinās, ka viņa personīgā ticība interesē daudzus, taču tas viņu neuztrauc. Ar sievu Alisoni laimīgā kopdzīvē nodzīvots teju gadsimta ceturksnis, jau daudzus gadus U2 ir viena no mākslinieciski un profesionāli labākajām grupām pasaulē, un arī ārpus skatuves viņš spējis piepildīt savu aicinājumu. Taču, kad Bono runā par palīdzības sniegšanu badacietējiem vai AIDS upuriem, tas ir gluži cits vīrs – pilns dedzības un dievišķas žēlsirdības.

Bono, īstajā vārdā Pols Deivids Hjūsons, piedzima 1960.gadā Dublinā, Īrijā. Viņa tēvs bija katolis, bet māte protestante, kas šo ģimeni padarīja unikālu tā laika sašķeltajā Īrijas sabiedrībā. Bērnībā Bono kopā ar māti apmeklēja protestantu draudzi, kaut arī ģimenē bērnus centās audzināt tēva ticībā. Nespēdams izvērtēt, vai vairāk jūtas kā protestants vai katolis, Bono sāka meklēt pats savu ceļu pie Kristus. “Es negribēju sēdēt žoga vienā vai otrā pusē, es labprātāk sēdēju uz žoga,” viņš atceras. Skolas gadus Bono pavadīja Tempļa Kalna vidusskolā – pirmajā vispārizglītojošā mācību iestādē Īrijā, kur kopā mācījās katoļu un protestantu bērni. Šīs skolas audzēkņi bija arī visi vēlākie U2 dalībnieki.

Pēc mātes nāves Bono un vēl divi U2 dalībnieki pievienojās ķīniešu sludinātāja Vočmena Nī mācības iedvesmotai evaņģēliskai grupai Shalom, kur ļaudis pulcējās, lai kopīgi dziedātu, pielūgtu Dievu un studētu Bībeli. Shalom dalībnieku radikālā dzīve Garā tā laika Īrijai bija kaut kas jauns un neparasts, tomēr Bono vēlāk atzina, ka tā bijusi svētīga pieredze. U2 puiši nekad nav spējuši to aizmirst, kaut arī viņu ticība ar gadiem mainījās. Taču, līdzko Shalom izveidojās par draudzi ar noteiktu struktūru, viņi viens pēc otra to pameta. “Baznīcā es nejūtos sevišķi labi,” teic Bono. “Tur viss ir tik svētulīgs un nelīdzinās Kristus kalpošanai, par kādu es lasu Svētajos Rakstos. Es eju tur, kur ir dzīvība, kur es jūtu Svēto Garu. Tas var būt gan Romas katoļu katedrāles klusumā un vīraka dūmos, gan spoži apgaismotā atmodas dievkalpojumu teltī. Es neskatos uz konfesiju nosaukumiem, jo ticība ir tas ceļš, pa kuru Dievs mūs vada.”

Kā viens no aiziešanas iemesliem tiek minēts arī mūžvecais jautājums, vai sekulāra mūziķa karjera ir savienojama ar kristieša pārliecību. Jāteic, ka U2 nekad nav tikusi uzskatīta par tipiski kristīgu grupu, tomēr viņu saistība ar kristietību ir acīm redzama. Grupas 80.gadu dziesmu lirikā, kuras autors lielākoties ir Bono, visai bieži iekļautas Bībelē balstītas tēmas. Pirmajā albumā Boy [1980] tāda ir dziesma I Will Follow, savukārt albuma October [1981] dziesmā Gloria ietvertas rindas no Psalmiem, bet dziesmā Scarlet atkal un atkal skan bibliskais sauciens “Priecājies!”. Arī albumi War [1983] un Unforgettable Fire [1985] atspoguļo U2 kristīgo pasaules uztveri, piemēram, dziesma Sunday Bloody Sunday aicina “pasludināt Jēzus uzvaru”, bet dziesma 40 ir himniska meditācija par 40.psalma tēmu. Diemžēl pēc albuma The Joshua Tree [1987] iznākšanas grupas kristīgā vēsts apsīka, atstājot U2 kristīgos fanus sarūgtinātus un nomāktus vairāk nekā desmit gadu garumā. “Es esmu kristietis, tomēr dažkārt jūtos tālu no kristietības,” kādā tā laika intervijā teica Bono. Un tiešām – šķita, ka 90.gados viņš dara visu, lai sabiedrības acīs grautu savu “svēta cilvēka” tēlu. Bono privātās dzīves peripetijas un uzvedība sāpināja daudzus, tāpēc viņa vārds tolaik bija lasāms tūkstošiem aizlūgšanu sarakstu pirmajās ailītēs. Visas šīs lūgšanas tika atbildētas, sākoties jaunam gadu tūkstotim, kad Bono un U2 atgriezās ar jaunu kristīgi orientētu albumu All That You Can’t Leave Behind.

Līdztekus koncertiem un darbam ierakstu studijā Bono savu laiku ziedo žēlsirdības un sociālās palīdzības kalpošanai, iesaistās politiskās un sabiedriskās aktivitātēs. U2 konsekventi atbalsta miera procesu Ziemeļīrijā, piedalās dabas aizsardzības organizācijas Greenpeace un starptautiskās cilvēktiesību organizāciju Amnesty International aktivitātēs, līdzdarbojas palīdzības projektā Černobiļas bērniem. Tomēr vislielākā Bono rūpe ir Āfrika. Jau 80.gados U2 aktīvi piedalījās līdzekļu vākšanā Etiopijas badacietējiem, bet 2000.gadā Bono iesaistījās kampaņā par miljardiem dolāru parāda norakstīšanu nabadzīgajām Trešās pasaules valstīm. Kampaņas pamatā ir Bībeles mācība par Jubilejas gadu – piedošanas un parādu atlaišanas laiku. “Dieva griba ir pilnīgi skaidra. Tie, kas lasa Rakstus un tomēr nav sapratuši, ka Dievs rūpējas par nabagiem, ir vienkārši akli. Rakstos ir ne mazāk kā 2103 pantu, kas runā par nabagiem.”

Pēdējos gados Bono aktīvi iesaistījies cīņā pret AIDS epidēmiju. Viņš apmeklē draudzes ASV un citur pasaulē, vācot līdzekļus HIV upuriem. Bono piedalījies arī evaņģēlista Frenklina Grehema akcijā Operation Christmas Child, kuras ietvaros ar HIV inficētajiem bērniem uz Āfriku tika nosūtītas desmitiem tūkstošu dāvanu paciņu. “Reliģiozais domāšanas veids teic, ka AIDS slimnieki pļauj, ko paši sējuši, taču šāda nostāja pilnībā izslēdz Jaunās Derības mācību par žēlastību. Studējot Bībeli, es nekur neredzu dalījumu mazos un lielos grēkos. Visi ir grēkojuši, tāpēc beigsim mest akmeņus uz tiem, kas dzīvē pieļāvuši kļūdas, labāk palīdzēsim viņiem. Visvarenais Dievs šodien ir nometies ceļos draudzes priekšā un lūdz, lai mēs griežam apkārt savas vienaldzības tankkuģi!” Bono tic, ka palīdzība AIDS upuriem ir viens no galvenajiem draudzes uzdevumiem mūsdienu pasaulē. Novērtējot Bono muzikālās un sociālās aktivitātes, žurnāls Q 2002.gadā viņam piešķīra goda titulu “Pasaules ietekmīgākais cilvēks mūzikā”.

Tomēr jāteic, ka Bono nav īpaši labos draugos ar institucionālo Baznīcu un tās vadītājiem, kam viņš veltījis daudz sarkastisku, brīžiem nežēlīgi skarbu vārdu. “Ļaudis sagroza Svētos Rakstus kopš brīža, kad tie tika uzrakstīti. Apustuļi tika šaustīti tikai par to, ka nebaidījās lietot to varu, ko viņiem bija uzticējis Jēzus. Viņš teica: “Es esmu nācis nest zobenu!”, bet šodien bars mīkstčauļu skraida apkārt un veido tādus Svētī mani! tipa klubiņus. Pasaulē notiek karš starp labo un ļauno un miljoniem bērnu, miljoniem dzīvību iet bojā snaudošās Baznīcas, mantkārības un birokrātijas dēļ. Tas mani vienkārši tracina!”

Bono vairās saukt sevi par kristieti, lai gan katram, kas pavadījis kādu laiku kopā ar viņu, redzams, ka viņa ticība ir sakņota Kristus žēlastībā. “Es zinu, ka neesmu laba reklāma Dievam. Es nevalkāju Jēzus vārdu piespraustu pie savas žaketes atloka, taču tas viennozīmīgi ierakstīts manā sirdī. Esmu ticīgais. Es nepaaugstinu sevi par kristieti, jo tas ir kaut kas tāds, uz ko es tikai tiecos.” Tā nav Kristus noliegšana, Bono vienkārši nevēlas kļūt par idealizētu paraugkristieti. Cilvēkiem ir jāskatās uz Glābēju, nevis rokzvaigzni, – tāda ir viņa pārliecība.