Zīme, kam runā pretī

“Un Jāzeps un Viņa māte brīnījās par to, ko viņš runāja. Un Sīmeans tos svētīja un sacīja Marijai, Viņa mātei: “Redzi, Viņš ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Un tev pašai caur dvēseli zobens spiedīsies, lai daudz siržu domas nāktu zināmas.” [Lk.2:33-35]

Redzi, šis Bērns ir likts par krišanu un augšāmcelšanos daudz ļaudīm Israēlā un par zīmi, kam runā pretī. Tas ir tas, ko vecais Simeons pasludināja attiecībā uz to, kā cilvēki uzņems Kristu savā vidū. Viņš runā par “daudz ļaudīm Israēlā”, taču tas nenozīmē, ka šāda attieksme būs tikai starp tiem, kas pieder Izraēlam. Jo, ja šādi Viņš tiks uzņemts pat savas izredzētās tautas vidū, tad citās tautās būs vēl sliktāk. Un tā tas arī ir. Kristus bija par piedauzību lielākajai daļai cilvēku, kad gulēja silītē kā parasts, kails zīdainītis, un pat tagad Viņš paliek kā zīme, kurai pretojas, kad visa pasaule ir redzējusi Viņa godību. Šķiet, ka daudziem cilvēkiem piemīt dižens prāts, taču, tiklīdz viņiem tiek sludināts Kristus, viņi piepilda Simeona pravietojumu, nostājoties pret Viņu. Jo skaidrāk un plašāk Viņš tiek pasludināts, jo vairāk Viņš kļūst pat klupšanas akmeni un piedauzības klinti lielākajai daļai cilvēku. Iebildumi rodas no visām pusēm. Lepnums un cilvēciskā domāšana mudina sirdis nostāties pret šo neticamo mācību. Pasaules gudrie apvienojas, lai atspēkotu un noraidītu Evaņģēliju, kas viņiem ir muļķība. Zemes valdnieki vēlas padzīt no savām valstīm šo reliģiju, kas viņiem šķiet bīstama. Cilvēki, kuri sevi uzskata par svētiem, taisnīgiem un dievbijīgiem, pasludina Kristus mācību par postošu.

Tomēr mēs nevaram teikt, ka Kristus atrastu šādu pretestību tikai pilnīgi neticīgo un izsmējēju vidū. Ieskatīsimies mūsu pašu sirdīs. Tur mēs atradīsim papildus pierādījumus Simeona izteikuma patiesumam: Kristus ir “zīme, kam runā pretī”. Kāpēc Dievs cilvēcei deva tādu Glābēju un noteica tādu pestīšanas ceļu, kas ir tik piedauzīgs mūsu prātam un sirdij? Kāpēc Viņš neļāva sludināt Evaņģēliju, kas nekavējoties pamudinātu pasaules gudros teikt “Jā” un “Āmen”? Kāpēc Dievs ļāva savam dārgajam Dēlam parādīties tādā formā un sludināt tādu mācību, kas, šķiet, kaitina katra cilvēka dabisko dvēseli? Uz šiem jautājumiem mums ir šāda atbilde: lai Dievs mums palīdzētu, viņam bija jāsūta Pestītājs, kurš neiepriecina mūsu dabisko miesasprātu. Jo mūsu dabiskā sirds ir pilna miesīga lepnuma un pašizdomātu tikumu, iedomātas gudrības un ar miesas vēlmēm, kas visas mūs velk prom no Dieva un Viņa svētās kopības – Baznīcas. Īstam Pestītājam ir jābūt tādam, ka, saņemot Viņu, tiek iznīcināts viss, kas mūsos ir neīsts un nav no Dieva.