Visaptverošas mīlestības baznīca

Ticības baznīca, pat ja tā ir visortodoksākā ticība, kas uzticīgi cieši pieturas pie ticības apliecībām, nav nekā vērtā, ja tā vēl vairāk nav tīras un visaptverošas mīlestības baznīca.

Ko nozīmē ticēt Kristum, kas bija mīlestība, bet joprojām būt naida pilnam? Ko nozīmē saukt Kristu par Kungu un nepildīt Viņa gribu?

Šāda ticība nav nekāda ticība, bet liekulība.

Mums neko nedod ticības Kristū apliecināšana, ja mēs visupirms neesam izlīguši ar saviem brāļiem un māsām, pat ar bezdievīgajiem, radikāli atšķirīgajiem un atstumtajiem. Baznīcai, kas sauc tautu pie ticības Kristum, pašai šajā tautā ir jādeg ticībā, jābūt dzenulim uz izlīgšanu un vietai, kur visas naida liesmas ir apslāpētās, un kur lepnie un naidpilnie tiek pārvērsti mīlošos cilvēkos.

Mūsu Reformācijas baznīcas ir paveikušas varenas lietas, bet tomēr, manuprāt, tām nav veicies šajā visaugstākajā lietā. Tas šodien ir vajadzīgs vairāk, kā jelkad.