Visaptverošā universālreliģija
Pēc tam kardināls saka: “Dzīvā Dieva baznīca ved kopā cilvēkus, kuriem kaut kādā veidā ir kopīgs viņu cilvēcīgā gara pārpasaulīgums.” Šim nolūkam tiek piesaukts II Vatikāna koncils, un par šo jauno, visaptverošo universālreliģiju ir sacīts: “Mūslaiku baznīca ir kļuvusi īpaši pārliecināta par šo patiesību, un tās gaismā baznīcai ir izdevies II Vatikāna koncila laikā pārdefinēt savu pašas dabu.” Šis formulējums skar kaut ko augsti atzītu Jāņa Pāvila II ieskatos.
Tā baznīcas telpa, kur Romas pāvests, kardināli un kūrijas pārējie locekļi gatavojās svinēt Kristus nāvi un augšāmcelšanos, savulaik tika celta, protams, ne jau šādu uzskatu sludināšanai.
Sekojošais ir fundamentālās filozofijas dzimšana. Viņš piesauc Teijāru de Šardēnu, kura uz evolūciju kā pamattēzi balstītais pasaules uzskats, atrodoties 1.Moz.2. ,ko sauc par otro un vecāko radīšanas stāstu.
Šie visi evolūciju aptverošie radīšanas aspekti noved pie apgalvojuma, ka “mēs šodien stāvam uz jaunas eshatoloģijas sliekšņa.”
Pēdējā diena, Voitilas prāt, ir tāpat saistīts ar radīšanu, kā pieaudzis cilvēks ar embriju. Tātad radība attīstās virzībā uz savu augstāko virsotni. Šo pēdējās dienas jauno definīciju viņš attīsta tālākajā dievbijīgi meditatīvajā turpinājumā.
Kardināls saka saviem klausītajiem, ka “tā tradīcija, kurā mēs esam uzauguši,” tātad -kristīgā mācība – visos laikos ir pārāk sasaistījusi katra cilvēka svētlaimību ar pastardienu, kas tagad būtu jāskata kā visu lietu piepildījums. Sociālā attīstība ved tālāk un “gandrīz neizbēgami” kulminē Debesu valstības atnākšanā. Šī “II Vatikāna koncila eshatoloģija” cieši sakrīt ar cilvēcīgo pieredzi, tas ir, civilizācijas augšupeju. Šajā uzvaras gājienā uz Debesu valstību, saskaņā ar II Vatikāna koncila mācību, “Kristus caur savas baznīcas locekļiem arvien vairāk apgaismo cilvēku sabiedrību ar savu pestījošo gaismu”. Tā pēdējā diena kļūst par nobeiguma akmeni šajā Romas vadībā notiekošajā civilizācijas augšupejā.
Voitilas domu vislabāk izsaka viņa piesauktais Teijārs de Šardēns kādā vēstulē franču modernistam Morisam Blondelam (1861-1949): “Viss mūsu darbs beigu beigās tiecas uz to, lai sagatavotu to upurdāvanu, uz kuras jānolaižas Dieva ugunij.”
Kad cilvēks būs pietiekami labs un kultivēts, Dieva valstībai vajag redzamā veidā izlieties. Šī ir tā jaunā mācība, pār kuras slieksni kardināls ved savus klausītājus, kuriem jāaizmirst visas vecās mācības.
Tādējādi Voitila atrodas jautājuma priekšā – vai vispār ir kāda tiesa pār ļaunumu? Atbilde ir viltīga.
Kristus, protams, ir runājis par ļaunā notiesāšanu, kaut arī Origens un citi “visa atveseļošanas” piekritēji “varbūt patiesības, ka Dievs ir mīlestība. (1.Jņ,4:8,18), gaismā tiecas uz kādu vēlāku pestīšanas stāsta fāzi – kas nav atklātā Atklāsmē un Rakstos – kurai vajadzētu darīt galu starp atšķirībai starp pestītajiem un nosodītajiem.”
Mūžīga tiesa tātad nav droši sagaidāma, bet gan – vienkārši – kaut kāda tiesa, kas – kāda Bībeles vārda gaismā! – varbūt un laikam gan vēl jāpārskata. Šajā vietā kardināls kavējas uz sliekšņa.
Zināmā nozīmē šīs gavēņa meditācijas centrs ir runāšana par Kristus ciešanām. Kardināls šeit konsekventi pasludina vispārpestīšanas mācību. Norādot uz II Vatikāna koncilu, viņš saka: “Tādējādi baznīcas dzimšana ar Kristus mesiānisko un pestījošo nāvi sakrīt ar “jaunā cilvēka” dzimšanu, neatkarīgi no tā, vai cilvēks šādu jaunpiedzimšanu apzinās un pieņem.” “Cilvēce eksistē “Kristū” un tā ir eksistējusi no sākuma Dieva mūžīgajā plānā, bet tas ir Kristus miršanas un augšāmcelšanās spēkā, jo šī “eksistence Kristū” kļuva vēsturisks fakts.”. Kristus nāve tātad kļūst par atpakaļdarbojošos varu, kas ir klāt jau radīšanā un kas ir katrā cilvēkā.
Jāteic, ka šis izklāsts nav unikāls. To sastopam pie agrāk minētā Hansa Ursa fon Baltazara (1906-1982), kurš attīstījis t.s. “Lielās Piektdienas teoloģiju” ar līdzīgu universālistisku raksturu. Tās sekas, starp citu, bija, ka viņš dedzīgi uzņēma kādam Romas rakstniekam Brūsam Maršalam piedēvētu izteikumu: “Tā ir dogma, ka pastāv elle, bet ne ka kāds tur atrodas.”
Ieskaties