Vai tā nav zagšana?

Tagad aplūkosim Dieva septītā baušļa saturu: ko nozīmē zagt un laupīt. Pirmkārt, kā jau sacīts, bauslis aizliedz ikvienu sava tuvākā īpašuma piesavināšanās veidu – slepenu vai atklātu, ar varu vai viltu, rupju laupīšanu vai arī tādu, kas notiek likuma un taisnības aizsegā. Zagšana patiesi ir kaut kas tik rupjš un atbaidošs, ka vairums cilvēku no tā norobežojas un, protams, sevi par zagļiem nekad neuzskata.

Ja arī kādreiz izdodas pārliecināt ļaudis, ka viņi ir vainīgi pārējo baušļu priekšā, tad septītā baušļa priekšā viņi lepni paceļ galvu, tāpēc ka šajā ziņā uzskata sevi par taisniem: tie domā, ka nekad nav zaguši un izstiepuši roku pēc svešas mantas. Vai tas nav briesmīgi, ka cienījamus cilvēkus mēģina padarīt vai saukt par zagļiem!

Patiesi! Ja zagšana būtu tikai otra cilvēka nama slēdzenes uzlaušana un rupja viņa naudas un mantas laupīšana, tad vairums cilvēku patiešām būtu taisni šī baušļa priekšā. Taču cik atšķirīgi viss izskatās tad, kad aplūkojam dzīvi Kristus baušļa skaidrojuma gaismā! Cik gan sirdi plosošs atklājums ir jāpiedzīvo tad, kad Viņa skaidrojums pārliecinoši rāda, ka arī mani ir jāsauc par zagli!

Aplūkosim to visu Dieva svētā vaiga priekšā, lai saprastu, ka zagšana ir ikviens veids, kā iedzīvojamies no otra cilvēka nelaimes, gūstam labumu lielos un veiksmīgos darījumos, kas īstenībā jāsauc par laupītājtirgu, vai arī, pārdodot preci, sagrozām cenu un saņemam vairāk, nekā prece ir vērta, vai arī saņemam pilnu dienas algu par slinku un nolaidīgu darbu.

Tad mēs skaidri apjautīsim M. Lutera vārdu patiesumu, ka zagļi ir “visizplatītākais amats un lielākā cunfte virs zemes, un, ja uzlūko tagadējo pasauli ar visām tās kārtām, tad tā nav nekas cits kā lielu zagļu pilna kūts”. Diemžēl cilvēki tam pievērš pārāk mazu vērību, bet, ja nāktos pakārt visus, kas ir zagļi, tad “pasaule drīz kļūtu tukša un pietrūktu gan benžu, gan karātavu”.

Mēs pagaidām pieminam tikai īstus zagļu darbus un noziegumus. Nemaz nerunājot par to, ka Dieva acīs tu jau vari būt zaglis ar sirdi un domām, pat ja savu tuvāko neesi darījis nabagāku ne par vienu grasi, tomēr sirdī glabā ļaunu iekāri, ko neesi īstenojis baiļu un piesardzības dēļ. Atkārtosim to vēlreiz un aicināsim ikvienu cilvēku nopietni pārdomāt, ko nozīmē atsavināt sava tuvākā mantu ar jebkāda veida zādzību.

Cilvēki zog ne tikai no lādēm un makiem, bet arī tirgū un veikalā, kādreiz par preci gribēdami nopelnīt pārāk daudz vai citreiz maksādami pārāk maz, vai arī savā darba vietā, būdami kūtri un nolaidīgi, saņemot pilnu darba algu. Tas notiek arī tad, ja kalps vai kalpone kalpo neuzticīgi un pieļauj visādas nekārtības vai ja cilvēks nav labs mantas pārvaldnieks, trūcīgos laikos izmantojot sava tuvākā vajadzības, prasot pārāk augstus procentus.

Mēdz gadīties tā, ka tu kādā gudrā un viltīgā veidā atsavini savam tuvākajam desmit, divdesmit, piecdesmit un simts dālderu un paliec nesodīts. Turpretī daudzi citi nonāk ieslodzījumā par krietni sīkākām zādzībām tik tāpēc vien, ka lietojuši citas, parastākas zagšanas metodes. Būtu lieki uzskaitīt visus tos slepenos zagšanas veidus un metodes, kas nereti tiek uzskatītas par krietnu un godīgu rīcību, jo šāda zagšana ir pieņemta visās kārtās un institūcijās, tā ka visa pasaule ir kļuvusi par lielu un baismīgu laupītāju bedri.

Tā valdība izdara zādzību un netaisnību Dieva un sabiedrības priekšā, kad ieceļ amatos un piešķir privilēģijas, neskatoties tik daudz uz patiesiem nopelniem kā uz citiem apstākļiem. Bet valdība taču ir iecelta par sabiedrības kopējās mantas taisnīgu un nesavtīgu pārvaldītāju! Arī nodokļu nemaksāšana, krāpšanās, izvairīšanās un likumu apiešana, nepakļaujoties savai valstij un valdībai, – vai tā nav zagšana?

Kad skolotāji nesniedz saviem klausītājiem labas mācību stundas, par kurām viņi saņem algu; kad mācītāji un dvēseļkopēji nesludina skaidru un tīru Dieva vārdu, kad viņi nevada un negana, bet atstāj novārtā savu klausītāju dvēseles, sniedzot tiem neīstu un nesātīgu garīgu ēdienu, tomēr saņemot par to atalgojumu, tad viņi patiesi ir lieli zagļi, ko nevar salīdzināt ar kabatzagļiem un slinkiem darbiniekiem. Un, kad klausītāji un draudzes locekļi nepilda savus pienākumus pret mācītājiem un neņem nopietni Bībeles mācību, ka “Tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija” (1.Kor.9:14), – vai tā nav zagšana?

Cik gan daudz zādzību un krāpšanu norisinās saimnieku un kalpu vidū – par to pat bail iedomāties! Nemaz nerunājot par to, cik daudz garīga labuma saimnieki laupa un liedz saviem kalpiem. Varam tikai atgādināt, kāda briesmīga vienaldzība top izrādīta pret kalpu laicīgo labklājību. Vairāk rūpju tiek zirgiem, nevis kalpiem, kuri šos zirgus kopj. Ja kalps zaudē dzīvību vai veselību sava saimnieka dienestā, kunga sirds ir mazāk aizkustināta nekā tad, ja cietis ir viņa zirgs.

Cik gan bieži nav noticis, ka kalpa atalgojums ticis samazināts vai arī izmaksāts tā, lai kalpa ienākumi būtu iespējami mazāki! Un, tā kā saimnieki šādi aplaupa savus zemniekus un izturas pret viņiem netaisni, tad arī zemnieki nepaliek parādā un apzog savus saimniekus, tāpēc kalpu zaglības gadījumi ir vēl izplatītāki.

Atbrīvojies no visas zaglības pret saviem saimniekiem! Jo kā tu domā: kā Dievs tevi uzlūkos, ja tu tik bieži esi pieļāvis sava saimnieka mantas postīšanu un tās vērtības mazināšanu, lai arī tev būtu vajadzējis to ļoti rūpīgi kopt? Tu izmanto katru iespēju saņemt no saimnieka ēdienu un dzērienu, kas mēdz būt daudz vairāk par to, kas nepieciešams tavu vajadzību apmierināšanai, – vai arī tā nav zagšana?

Tava nolaidība un slinkums darba pildīšanā, kad saimnieka acis tevi neredz, viņam izmaksā daudz naudas. Vienā vai otrā veidā tu gada laikā savam saimniekam esi nozadzis milzīgu summu, varbūt pat vairāk, nekā esi saņēmis algā. Ja tas notiktu kā citādi, piemēram, paņemot no lādes, tu tiktu par to notiesāts sabiedrības priekšā, taču tagad tev būs jāsaņem Dieva sods.

To pašu var sacīt arī par algādžiem un amatniekiem. Līgumstrādnieki vēlas saņemt iespējami lielāku dienas naudu, tomēr sirdsapziņa tos nemaz neapsūdz par slinkošanu un izšķiesto laiku, lai arī tie saņem pilnu samaksu. Amatnieki labi apzinās, ka savā darbā izmanto šo krāpšanu, taču apslēpj to visos veidos, lai tiktu iespējami labāk atalgoti, – vai arī tā nav zagšana? Tas Kungs patiesi redz visas lietas un atmaksās ikvienam pēc viņa darbiem – neviens par to lai nešaubās.

Pērkot un pārdodot mēs redzam to pašu zaglīgo iedabu, ka cilvēki savstarpēji vienojas, lai ar shēmām un viltībām piekrāptu citus. “Tas ir tik plaši izplatīts,” kāds mācītājs rakstīja, “ka pārdevējs prasa pārāk lielu cenu un pircējam jāpiekrīt. Mēs to pat neievērojam un nemaz nebrīnāmies. Bet ko gan tas viss nozīmē? Neko citu kā to, ka pircējs, klusu ciešot, uzskata pārdevēju par krāpnieku, bet vienlaikus pieņem šo krāpšanu, jo skaidro patiesību taču nedrīkst pat pieminēt! Ak, nožēlojamā klusēšana un paciešana! Vai ar savu klusēšanu mēs neapliecinām to, ka zagšana un krāpšana ir mums visiem kopīga lieta?”

Tie visi ir plaši izplatītās zagšanas un nekrietnības piemēri.