Vai patiešām tiesa?

Bet viņš tiem sacīja: “Jesaja labi par jums, liekuļiem, ir pravietojis, rakstīdams: šī tauta mani godā ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles. Dieva bausli atmetuši, jūs ievērojat cilvēku paražas.” [Mk.7:6-8]

Kamdēļ bauslība mums dota? …Lai mēs labotos? – tiešām? – varbūt lai vienkārši pasargātu sevi no tālākas degradācijas.

Vai atgriešanās no grēkiem nozīmē, ka tā kļūsim šķīsti? – domā? – varbūt drīzāk tāpēc lai grēku vairs nealktu pāri pār visām lietām.

Vai tas, ka grēku vairs nedarām norāda, ka mēs būtu atgriezušies pie Dieva? – patiesi? – varbūt tas gluži pretēji – ir rādītājs, ka esam nocietinājušies pret patiesību.

Tiešām?, domā? …vai patiesi???

“Kas ir patiesība?”, reiz jautāja Pilāts Jēzum, un atbildi nesaņēmis ļāva nokaut nevainīgo. Ļāvis vaļu nelikumībai (nostājies pret dievišķo likumu) Poncijs paliekot tīrs likuma (cilvēku) priekšā ņēmās mazgāt rokas nevainībā (lai attaisnotu savu sirdsapziņu).

Rezultātā Jēzus, kā lielākais Dieva zaimotājs un nelietis, tika izstumts no cilvēku sabiedrības (kā arī pats to bija pelnījis, skatoties no tā laika cilvēku redzes punkta). Reāli cilvēki caur citiem tik pat reāliem cilvēkiem nogalināja reālu Dievu, kas neatbilda viņu reālajiem priekštatiem par reālo Dievu [absurdi, bet fakts].

Vai pa īstam???

Dievu taču nevarētu nogalināt – tiešām? – nu ja, ja…jau reiz Dievs ir mūžīgs. Un ja Kristus ir augšāmcelšanās un mūžīgā dzīvība par ko nāvei nav varas …Kas gan viņam būtu varējis dzīvību laupīt!? – tiešām! – Vienīgi ja nu Viņam pašam būtu bijusi vēlme savu dzīvību kādam labprātīgi atdot.

Vai tas savukārt neizklausīsies pēc tāda kā dievišķās pašnāvības mēģinājuma? – tiešām – brīvi ļauties tapt nogalinātam no tiem, kas pēc tavas dzīvības tīkojuši. [Nez kā šis nāves veids pareizi būtu definējams? – varbūt – provokatīva upurēšanās?] Uz ko tādu tiešām varētu iet tikai kāds ar rezerves dzīvību(bām) apveltīts pārcilvēks.

Vai tas nav definējams kā atklāts mūsu realitātes tiesību pārkāpums no Dieva puses?[kas līdzīgs cilvēk-veidīga avatāra izmantošanai vai kā čītu lietošana on-lain datorspēlēs?] Nebūtu godīgi? – jā – Bet vai tad mēs esam sevi radījuši, ka varēsim paši noteikt „savus spēles noteikumus”?

Vai īsts cilvēks, īsts Dievs???

Kas īsti bija (ir bijis) Jēzus nācarietis? Varbūt vienkārši virtuāls tēls pasaules telpā? – varbūt – taču tik pat virtuāls (t.i.reāls) kā visi pārējie cilvēki: Tāda pat dzīva miesa un asinis; tā pat apveltīts ar visām emocijām un izjūtām.

Tātad tāds pats cilvēks, taču pilnīgi citādāks:) – ar citādu garu – Dieva svēto Garu visā tā pilnībā.

Kas ko tādu tajos laikos bija redzējis? Vai kāds to maz spēja aptvert? – ja nu vienīgi – īstākie no praviešiem, taisnākie no ķēniņiem un retie paša Dieva izredzētie dievbijīgie.

Dieva spēle ir saucama par klaji godīgu. Pestītāja apsolījums bij’ spēkā praktiski no tā brīža, kad cilvēka grēkā krišanas stāvoklis tika konstatēts. Rakstu mācītājiem bija dotas visas norādes par mesiju.

Beidzamais vecās derības pravietis – Jānis nekļūdīgi uzrādīja miesā nākušo Dievu: – sak, šis ir tas, ko cauri gadsimtiem esam gaidījuši – uzņemiet!, sveiciet!, pateiciet!, pielūdziet! Apsolītais Dieva Dēls pats savā personā!

Kā lai tic, ja īsti nevar zināt???

No tiem, kuri Jēzu savas dzīves laikā sastapa …No tiem, kuri dzirdēja Dieva svēto Vārdu nepastarpināti – vai visiem bija vienāda atbildes reakcija? – nop!

Kas viņu pazina pēc miesas, tur nebija nekā īpaša – galdnieka dēls. Kas dzirdēja viņa pravietojumus – saskatīja lielas pretrunas ar Jūdu tradīciju.
Kam lai tic?; pēc kā lai pārbauda?

Neba visi kļuva par mācekļiem (tā pat no tiem, kuri par tādiem kļuva – vai visi bija spējīgi sekot?). Protams ne jau ar’ visi bija atklāti pretinieki (kāds nesaprata, daži baidījās, citi šaubījās).

Cilvēki tak bija ielāgojuši ticēt cilvēkiem (protams ne katram-kuram, bet atbilstoši autoritātei), vai vismaz ievēroja tradīcijas – ārēji rīkojoties, kā ticošiem pienāktos.Tradīciju cilvēki, pār kuriem svētais Gars vēl nebija izliets neuzdrīkstējās Dievu nedz uzlūkot nedz uzklausīt vai saprast (viņi vienkārši centās Dievam izpatikt).

Tradīcija savu kulmināciju, sasniedza pie krusta, aicinot nogalināt to, kas pretendē uz Dieva troni. Nedzirdot Dieva balsi (klausoties cilvēka vārdos, …viņiem nebija citas izvēles kā aizbāzt muti viltvārdim, kurš cilvēks būdams uzdevies par Dievu;… nebija citas alternatīvas kā – nokaut tādu citiem par biedinošu paraugu).

Patiesi skumji, bet tieši tāpēc, ka tie neredz un nespēj pieņemt, ka Viņš patiesi ir mesija – ir Dieva dēls; ir patiess Dievs un patiess cilvēks … tieši viņu akluma dēļ Jēzus pie krusta būdams tos nenolād. Visam vēl ir tikai jānāk. Ir jānāk augšāmcelšanās lielai-dienai. Ir jānāk svētajam Garam pār mācekļiem vasaras-svētkos. Ir jānāk patiesajai ticībai un atzīšanai, bez kuras nevar būt pestīšanas.

Tu saki: “es tur savas vainas neredzu, ka kādi seno dienu apmātie tumsoņas nokāvuši Jēzu” …bet ja nav tavas vainas pie Jēzus nāves, tad tev nav daļas arī pie augšāmcelšanās apsolījuma.

Ja tu neredzi, ka Kristus ir miris arī par tevi, tad tu neredzi, ka vēl aizvien Dieva vārdi tiek izzoboti, pārprasti, izsmieti, nokauti (cilvēku apziņā), aizstājot tos ar ārēju dievbijību. Ja tu meklē svētulīgu mieru vai patīkamas izjūtas baznīcā un pasaulē…, tava lielā svētuma dēļ arī Kristus pret tevi nav atklāts.

Pats tāds, ko te māci???

Ja tava prāta gudrība stāv augstāk par kristīgo mācību tās jāprovē salīdzināt Rakstu gaismā. Ja tu neredzi, tad redzi:) Dievs uz tevi nedusmo tavas neredzības dēļ.

Bauslis mani apsūdz, ja mānu sevi, ka esmu bez grēka. Ja domāju, ka esmu sirds šķīsts, tad nevaru paciest ne aizrādījumu, ne pamācītājus. Katrs, kas lej evaņģēlija eļļu manas liekulības ugunī, lai gatavojas saņemt pretī manas dusmas, kas uzkrātas nebeidzamos mēģinājumos apklusināt gruzdošo sirdsapziņu [kas ar’ kā tāda uzbāzīga muša atkārto vienu un to pašu: “atgriezies! …ATGRIEZIES NO SAVIEM GRĒKIEM …atgriezies!].

Vai tā kāda jauna mācība???

Kas tic, ka ļaunums iziet no iekšienes un apgāna cilvēku, tam atliek meklēt Dieva tuvumu [un sagaidīt, ka Dieva taisnīgums viņā tiks ieliets no ārpuses].

Kam ir solīts, ka viņa netaisnīgums netiks viņam pielīdzināts, tas gribēs dzīvot uz pilnu klapi [vai nu grēkojot, vai nu dzenoties pēc Dieva taisnības].

Kas netic Dieva vārdam, ka Kristum ir vara pār mūsu grēka važām, tas Jēzu ir padarījis par meli [ka nespēj evaņģēliju satvert].

Kristus ir atpircis mūs no tā “Kas no cilvēka iziet: – no ļaunām domām, nešķīstības, zaglīguma, slepkavnieciskuma, laulības pārkāpšanas kāres, mantkārības, blēdībām, viltības, ienaidības, skaudības. Kristū mēs esam darīti brīvi no Dieva zaimošanas, lepnīguma un vieglprātības. Jo pāri par visu Dievs mūs ir atpestījis no pašu oriģinālās (vai no citiem aizgūtās) izpratnes par dievu.

Ticīgiem ir ļauts skatīt Dievu vaigā, dzirdēt Dieva vārdu, kā tas stāv (pie)rakstīts Bībelē un turēt atvērtas sirds ausis Dieva svētajam Garam, kas mums (vietā un nevietā) atgādina „kā stāv rakstīts”.

No otras puses (tiem, kas tic, ka tic, nevis tic kā jātic) Kristus ir kļuvis par jaunās – “vēl stingrākās” bauslības ieviesēju tādiem, kas(kaut bauslību nīst) pie bauslības turās. Tiem evaņģēlijs kļuvis par nāvīgu indi, ko tiem nākas dzert uz pazušanu.

Redzi, par ko es un Marks un Jesaja šeit esam runājuši? Par ticību, bez kuras cilvēks nevar pie Dieva nākt. Par ticību, kuru cilvēks nevar iemantot citādi kā vien Dieva dāvanu. Par ticību, bez kuras kristietība kļūst par tukšu un nolādētu cilvēku mācību.

Jēzus tiem sacīja: “Jesaja labi par jums, liekuļiem, ir pravietojis, rakstīdams: šī tauta mani godā ar mēli, bet viņu sirds ir tālu no manis. Tie man velti izrāda godbijību, mācīdami mācības, kas ir cilvēku pavēles. Dieva bausli atmetuši, jūs ievērojat cilvēku paražas.” [Mk.7:6-8]