Vai jums nav pelavas?

“Man laužas virsū ļaudis, kas dzenas pēc ļauna viltus, tie ir atkāpušies no Taviem baušļiem. Bet Tu, Kungs, esi man tuvu, un visi Tavi baušļi ir patiesība.” [Ps.119:150-151]

Doktors Justs Jonas stāstīja Doktoram Mārtiņam Luteram par cildeno un spēcīgo Meiseni, kas pāri visām lietām bija aizņemta ar zelta un sudarba krāšanu, bija tik ļoti iegrimusi tumsā, ka nepievērsa nekādu uzmanību piecām Mozus grāmatām, un hercogam Johanam Frederikam, kurš viņai sludināja Evaņģēliju, pat bija atbildējusi: “Kungs, no Evaņģēlija nav nekāda labuma.”

“Vai tev nav pelavas?” pārtrauca Luters. Redziet, reiz lauva sarīkoja varenas viesības, un ielūdza visus zvērus. Viņš bija ielūdzis arī cūkas. Kad viesu priekšā tika likti visdažādākie gardumi, cūka jautāja: “Vai jums nav pelavas?”

Tāpat ir arī mūsdienās. Tas notiek ar mūsu epikūriešiem. Mēs, sludinātāji, liekam viņu priekšā visgardākos un dārgākos ēdienus – mūžīgo pestīšanu, grēku piedošanu un Dieva žēlastību – bet viņi, kā cūka, izslej savus snuķus un jautā pēc guldeņiem. Piedāvā govij muskatriekstus, bet viņa izvēlēsies vecu sienu.

Tas man atgādina kādu draudzes locekļu atbildi mācītājam, kurš viņus neatlaidīgi aicināja nāk klausīties Dieva Vārdu. “Jā,” viņi sacīja, “ja tu mums ielietu labu tiesu alus, mēs no sirds nāksim un klausīsimies tevī.”

Evaņģēlijs Vitenbergā ir kā lietus pār upi. No tā ir maz jēgas. Bet krītot uz sausu un alkstošu zemi, lietus dara to auglīgu.