Ticu uz Dievu, bet paļaujos uz sevi

“Un Asa piesauca To Kungu, savu Dievu, un sacīja: “Ak, Kungs! Neviena nav kā vienīgi Tu cīņā starp to, kam ir daudz spēka un kuram nav nekādu spēka.”” [2.Lku.14:10]

Vairums cilvēku saprot, ka, atrodoties smagā dzīves situācijā, ir labi un svētīgi piesaukt Dievu.

Parasti mēs uzskatām, ka ticēt Dievam ir vieglāk, ja situācija nav bezcerīga. Apjauzdami izeju no sarežģītas situācijas, mēs lūdzam un skaidrojam Dievam, kas būtu darāms, lai mēs paliktu sveiki un veseli.

Taču, kad pieredzam smagākus pārbaudījumus un zaudējam cerību, no ticēt Dieva spēkam ir daudz grūtāk.

Ķēniņš Asa bija guvis saprātīgu atziņu, ka Dievs ir visvarens un Viņam nekas nav neiespējams. Asa bija pārliecināts, ka Dievam nav starpības glābt milzi vai punduri. Viņam netrūkst iespēju pat tur, kur mēs redzam vienīgi strupceļu.

Tomēr nav viegli to pieņemt un pilnībā uzticēties Dievam, jo mēs esam raduši vairāk paļauties uz sevi. Mēs uzskatām, ka grūtā brīdī ir vajadzīga tikai palīdzīga roka. Nonākot strupceļā un neredzot izeju, ir grūti paļauties vienīgi uz Dieva palīdzību.

Šādas domas atklāj mūsu dziļo neticību. Ja mēs patiešām Dievam uzticētos, mēs tik daudz neprātotu par Tā Kunga iespējām, bet ticībā raudzītos uz Viņu, kuram pieder visa vara debesīs un virs zemes.

Asa bija apjautis savu dziļo postu un nelaimi. Viņam pret spēcīgo ienaidnieku varēja palīdzēt vienīgi visvarenais Kungs.

Lai Dievs dod, ka allaž paļaujamies tikai uz Viņu! Jā, vienīgi uz Viņu!