Ticības Apliecība Šodien

Augsburgas ticības apliecība ir iezīmējusi Baznīcas robežas, parādot galvenās atšķirības starp Svētā Gara atmodināto ticības apliecībām un tā laika oficiālās baznīcas augstāko amatpersonu nostāju. Taču pirms visa cita vēlos vērst jūsu uzmanību uz to ka Baznīcai ir tikai viens Kungs Kristus, un toreiz 1530.gadā Augsburgā Baznīcas ticības apliecības netika izmainītas, bet izskaidrotas tiem, kuri no tās bija novirzījušies.

Vai mums šodien vajag apliecināt savu ticību? Un, ja jā, tad, kā to vislabāk darīt?

Kas nepieņem vai netic Baznīcas ticības apliecībām, tas paliek ārpus Baznīcas; Un patiesībā jau ar savu dzīves veidu katrs pats apliecinām savu ticību. Cilvēka darbi liecina par viņa ticību (atzīstam to vai noliedzam), un norāda, uz ko balstās cilvēka paļaušanās.

Tomēr tāpat kā nevar “spriest par vīru pēc cepures”, tāpat pēc ārējiem darbiem vien nevar pateikt vai cilvēkam piemīt atpestījošā ticība.

Mūsdienās nav daudz tādu cilvēku, kas būtu negatīvi noskaņoti pret labu darbu darīšanu (drīzāk gan pasīvi). Nav pārāk daudz to, kuri pilnībā ticētu, ka paši ar saviem spēkiem (labo darbu dēļ) varētu nokļūt Debesu valstībā. Maz ir tādu, kas atklāti paziņotu, ka labi darbi ir nekam nederīgi vai pat, ka tie varētu būt kaitīgi pestīšanai. Toties ļoti daudzi sakās ticamies Dievam, daudz ir to, kas likušies kristīties un liels skaits kristiešu pat šķietami kalpo Dievam.

Rezultāts ir tāds, ka bieži vien Kristīto starpā ne vienmēr valda vienprātība un nav pilnīgas skaidrības jautājumos par pestīšanas kārtību, kā arī attieksme pret labu darbu darīšanu bieži vien nav tāda, kādai tai patiesībā vajadzētu būt.

Kristība ir viena, bet ir dažādas izpratnes par to, taču …citu pamatu neviens nevar likt kā to, kas jau ir likts, proti, Jēzus Kristus. (1.Kor.3:11)

Ja kāds šķietas ir atradis citu cietu pamatu, uz kura būvēt savu dzīves modeli un likt pamatus savu uzskatu un pārliecības mājoklim, tad autora ieteikums ir vēlreiz pielūkot, kas tas ir… Tādēļ, kas šķietas stāvam, lai pielūko, ka nekrīt (1.Kor.10:12).

Jūs domājat ko gan tas mums nozīmē praktiski? Tad nu, dārgais lasītāj (katrs savā laikā), pārbaudi savu sirdi un atzīsti, kas tad ir tas, uz ko tu paļaujies?..

Baznīcā, protams, visiem tas ir Jēzus, bet ikdienā?.. Pie kā tava sirds turas visstingrāk? Kas ir tās lietas, kas tev dzīvē dod vislielāko drošības sajūtu? –NATO?, –ES?, LR valsts garantijas? – paša īpašumi?, darbs?… varbūt baznīca?… vai tas ko mēs draudzē darām?… un ja mēs ko darām – vai tas ir pamatots Svētajos rakstos?…

Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko Tas Kungs no tevis prasa, proti – darīt taisnību, mīlēt žēlastību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā! (Mih 6:8)

Jā, ko tas nozīmē un kā gan lai noskaidrojam vai darām pareizus darbus? Pareizi būtu pajautāt pašam Dievam (t.i. lūdz un lasi Svētos rakstus)!

Jā, jā, un pat ja lasām, vai atrodam ko noderīgu Svētajos Rakstos; kā gan lai pārliecināmies vai to esam sapratuši pareizi (kas tieši domāts man; un kā gan uzzināt vai mana ticība ir pareiza)? Jā, patiesi pret ko gan cilvēkam piemērīt savu ticību, cerību, mīlestību (ir taču tik daudz Bībeles interpretējumu)?

“Kad es no Rakstiem biju uzzinājis, kas ir atpestījošā patiesība, es pievērsos savas Baznīcas ticības apliecībai. Nevaru aprakstīt to pārsteigumu un saviļņojumu, kāds pārņēma mani redzot, ka tās saturs saskan ar pārliecību, kuru biju guvis no Rakstiem un ticības pieredzes.”

…Cik bieži šo jaunā Harlesa 1827. gadā izteikto atziņu sev guvuši arī citi! Mūsdienu modernie cilvēki, kuri jau sen jūtas “izauguši” no katras baznīcas dogmas, piepeši atkal saprot, ko mūsu baznīcas apliecības uz Svēto rakstu pamata māca par cilvēka grēka dziļumiem, par Dieva apžēlošanās varenību, par Dieva vārda spēku.

Trāpīga ir šī Hermaņa Zases liecība no 1936.gada. Taču kā tas ir ar tevi, mīļo lasītāj? Kāda ir tava ticības apliecība šodien? Vai arī tu vari Baznīcas ticības apliecību (piemēram, Augsburgas) saukt par savējo?

Varbūt jūs domājat, ka ticības apliecības ir vecmodīgas, tām ir beidzies derīguma termiņš? Vai varbūt, ka mūsdienās vajadzētu sarakstīt jaunu, kaut kādu citādāku ticības apliecību, speciālu vai īpašu šodienai? Vai varbūt, ka ir lieki vispār kaut ko rakstīt par ticību?… Tā, nu mums ir vesela virkne šaubīgu jautājumu. Bet darbi turpina liecināt par ticību. Un vai tie darbi ir labi – vai tie ir pareizas ticības augļi?… vai tie liecina par pareizu izpratni par Kristu?

Kristu nevar saprast bez Svētā Gara, nedz arī iespējams Viņu satvert bez Baznīcas (un patiesībā jau Kristus ir tas, kas mūs satver). Baznīcā Viņš pats ir starp saviem ļaudīm tā – kā nav sastopams nekur citur. Esot Baznīcā un aizstāvot pareizo Baznīcas mācību, mēs cīnāmies par savu mūžīgo dzīvību. Bet cīņu nevar izcīnīt vienīgi savā sirdī, neapliecinot ticību cilvēku priekšā.

Tā, nu stiprinot savu ticību Baznīcas ticības apliecībās, aicinu ikvienu (kas klausās) turpināt mācīties ticēt (kamēr vēl saka šodien).