Ticība un žēlastības līdzekļi

Dievs darbojas caur žēlastības līdzekļiem. Viņš to dara ar savu Svēto Garu, ar savu vārdu, ar ārējiem, redzamiem līdzekļiem.

Dieva darbs ir objektīva realitāte. Tas nesastāv tikai no domām, idejām vai jūtām. Mācība par to, ka tas ir objektīvā realitāte, ir šķērslis pret ticējumiem, kuri ir balstīti uz sensacionāliem “atgadījumiem” vai “garīgo pieredzi”.

Saskaroties ar šādu Dieva darbību, mums jāņem vērā divi tās aspekti. Pamats ir Dieva vārda nozīmīgums, otrs ir ticība.

Kas dod Kristībai, Svētajam Vakarēdienam un grēku atlaišanai to spēku un saturu? Tā nav ārēja darbība, vai redzamas lietas, bet gan Dieva vārds:

“Ūdens to gan nedara kristībā, bet Dieva vārdi, kas pie ūdens klāt un ticība.

Ēšana un dzeršana gan nedara tādas lielas lietas, bet vārdi, kas tur stāv: “Par jums dota” un “izlietas grēku piedošanai”.”

Bet šeit mums jāņem vērā arī otrs aspekts:

“Un kas šiem vārdiem tic, tas iegūst, ko tie saka un ko tie sola, proti, grēku piedošanu.”

Tā abi, gan Dieva vārds, gan ticība ir uzsvērti vienlaikus. Mums jāsargā sevi no domas, ka ārēja darbība vai vienkārša piedalīšanās sakramentos dod mums kādu labumu vai stāvokli. No otras puses, skaidri jāsaprot, Dieva dotā žēlastība nav atkarīga no mūsu ticības. Žēlastība mums netiek dota mūsu ticības dēļ, ne arī ticība ir tā, kas dod spēku žēlastības līdzekļiem. Dieva žēlastība ir tas pats, kas grēku piedošana, miers un mūžīga dzīvība. Ticības nozīme šajās lietās ir tāda pati, kā tukšai rokat, kura pasniegta to dāvanu saņemšanai, kuras ir pilnīgi nepelnītas (Ef.2:8).