Ticība, lai nepadotos

“Es esmu vērojis, ka tu esi Manā priekšā taisns šinī ciltī.” [1.Moz.7:1]

Noa mums rāda lielisku, skaistu ticības piemēru, ar varoņa cienīgu pastāvību stādamies pretī visas pasaules spriedumam un ticēdams, ka viņš ir taisns, turpretī viss pasaules ļaužu pulks dzīvo netaisnībā.

Ir ļoti derīgi aplūkot un pārdomāt šādus piemērus. Jo, tā kā mūsu cīņu ar pasauli šīs pasaules valdnieks dara arvien smagāku, ar savām ugunīgajām bultām [Ef.6:16] cenzdamies sēt sirdīs izmisumu, mums jābūt apbruņotiem, lai nepadotos niknajiem ienaidniekiem, bet līdz ar Nou sacītu: es zinu, ka Dieva priekšā man ir taisnība, kaut arī visa pasaule nolād mani kā netaisnu ķeceri un novēršas no manis. Tā arī apustuļi novērsās no Kristus un atstāja Viņu vienu [Mt.26:56]; taču Viņš saka: “Es neesmu viens.” (Jņ.16:32) Arī Pāvilu atstāja viltus brāļi [2.Tim.4:16].

Tādēļ šīs nav jaunas un neparastas briesmas, un mums to dēļ nav jākrīt izmisumā, bet droši un bezbailīgi jāpaliek pie skaidrās mācības, lai kā pasaule to noraidītu un nolādētu.