Kad esam apskatījuši visu, kas krusta teoloģijai sakāms par pasaulē dzīvojošo ticīgo cilvēku, tad Dieva svētie šķiet visparastākie ļaudis. Luteriskā tradīcija ticības darbu šajā pasaulē attēlo tādā veidā, ka Dieva valstības pilsoņi šķiet grūti atšķirami no Velna valstības pilsoņiem. Sekojot Lutera izpratnei par kristieša garīgo dzīvi, Dievam uzticīgie ļaudis iepretī Viduslaiku garīgumam šķiet laicīgi un pasaulīgi. Luters mudināja kristiešus atteikties no klostera dzīves paradumiem, svētceļojumiem un Vakarēdiena apkārt nēsāšanas, kā arī no dažādām dievbijīgām sevis aizliegšanas darbībām, cīnoties pašiem pēc sava svētuma.
Lasīt tālāk »
Par garu, garīgumu un garīgu dzīvi daudz ir ticis runāts un tiek runāts joprojām. Pasaulē netrūkst kristiešu, kuri tiecas pēc pilnīgas garīgas dzīves, Dieva piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem, meklējot atslēgas šādai dzīvei Bībelē, baznīcas un citu reliģiju tradīcijās. Metodes te ir visdažādākās – gavēšana, atjaunošanās nometnes, meditācijas, svētceļojumi, minot tikai dažas. Tomēr tas, ko šādi kristieši beigu beigās piedzīvo ir vilšanās – brīnumi nenotiek, iekšēja miera un drošības nav, dzīve nevedās labāk kā iepriekš, attiecības ar citiem cilvēkiem nemainās, vismaz uz labo pusi, nē, paša grēki un vainas nemazinās, Dievs šķiet kaut kur tālu un neaizsniedzams, un beigu beigās nolaižas rokas.
Lasīt tālāk »
Atsauces (0)