Svētības tūlītējums

“Visuvarenais Dievs lai svētī tevi, ka tu augļojies un vairojies, un lai dara tevi par lielu tautu kopu.” [1.Moz.28:3]

Īzāks savam dēlam jau ir teicis svētības vārdus. Tos viņš šai vietā atkārto, vēlēdams Jēkabam laimi un svētību. Tomēr šī ir tāda svētība, kurai līdzi nāk un tiek nodota pati manta, – gluži kā Kristība man patiešām tiek dota un viss, ko tā sniedz, ir klātesošs. Man tiek dota grēku piedošana, jo es ne tikai ceru un ticu piedošanai, ko saņemšu, bet ticībā grēku piedošana jau ir klātesoša. Es ticu nevis tam, ka Kristus vēl cietīs par mani, bet ticībā esmu pārliecināts, ka Viņš jau ir cietis par maniem grēkiem un uzmodināts manas taisnības labā. [Rom.4:25]

Tādēļ tas nav tikai lūgums vai vēlējums – atslēgu amata spēkā es tev patiesi dodu grēku piedošanu, Dieva žēlastību un labvēlību, lai tu varētu būt pārliecināts, ka Dievam uz tevi ir labs prāts. To es tev sniedzu kā pavisam noteiktu mantu jeb mantojumu.

Tā baznīcai ir klātesoša dievišķā Majestāte, kas tai ir labvēlīga, proti, Dievs Tēvs, Dēls un Svētais Gars. Baznīcai ir Kristus un svētie eņģeļi, kas priecājas tai līdzi; tai ir visa radība, kura ar prieku gaida savu pestīšanu. [Rom.8:19]