Svētais kalpošanas amats

Lai saprastu, kas ir mācītāja amats luterāņu izpratnē, mums jāvēršas pie Luterāņu ticības apliecībām, jo vienīgi tām pieder vara izspriest to, kas ir un kas nav luterisks. Visplašāk pazīstamā Luterisko apliecību daļa neapšaubāmi ir Mazais Katehisms, kuram tad arī pievērsīsimies.

Pirmajā brīdī šāds mēģinājums varētu likties savāds, jo atsaucot atmiņā Mazā Katehisma saturu, liekas, ka vismaz tiešā veidā, tur nekas nav teikts par Garīgo amatu. Taču, pārdomājot Katehisma piekto sadaļu Par atslēgu varu, nevilšus rodas jautājums kas vēl būtu palicis nepateikts par Garīgo matu?

Pirms mēs runājam par Katehismu, kura autors ir Mārtiņš Luters, mums jāatceras, ka nekas Kristīgajā Baznīcā netiek iedibināts kā doktrīna, tikai citējot vien kādu cilvēku. Pat tad ne, ja viņa vārds ir Mārtiņš Luters. Atsevišķa cilvēka, arī mācītāja vārdiem vienīgi tad ir svars, ja viņš saka to, ko tam licis teikt tas Kungs. Tā Apustuļu laikā baznīcā arvien skaidri norādīta ir autoritāte “Tā stāv rakstīts”. Luteriskās Reformācijas laikā, savukārt apliecinot apustulisko Rakstu pareizu izpratni, Ticības apliecībās teikts “Mēs ticam, mācām un apliecinām”. No šejienes nāk ordinācijas zvērests, kas iekļauj mācītāju viņa hartā, lai aizsargātos pret tiem, kas liktu sludināt un mācīt citādi. Likme ir augsta, jo no tā atkarīga Evaņģēlija sludināšana, kas rada Baznīcu, un Evaņģēlija sludināšana nav iedomājama bez mācītāja. Bet tagad par to, kas rakstīts Katehismā.

Kas ir atslēgu amats?

Tā ir īpaša Baznīcas vara, ko Kristus ir devis savai Baznīcai virs zemes grēku piedošanai tiem grēciniekiem, kuri tos nožēlo, un grēcinieku nenožēloto grēku paturēšanai tik ilgi, kamēr viņi tos nožēlo.

Kur tas stāv rakstīts?

Tā raksta svētais evaņģēlists Jānis 20 nodaļā: “Tas Kungs Jēzus dvesa uz saviem mācekļiem un sacīja viņiem: “Ņemiet Svēto garu! Kam jūs grēkus piedosit, tiem tie būs piedoti, kam jūs tos paturēsit, tiem tie paliks.”” (Jņ.20:22-23)

Lūk, no šejienes nāk autoritāte. Šie vārdi nenāk no Lutera spalvas, bet pieder tam Kungam. Luters kā baznīcas doktors skaidro šos vārdus, tajos izpaužas mūsu luteriskā identitāte, tā ka mēs piekrītam šim skaidrojumam. Nav svarīgi vai skaidrotājs būtu Luters vai kāds cits. Svarīgi ir tas, ka šis skaidrojums ir patiess. Patiesuma dēļ arī mēs pievienojamies šim: “Mēs ticam, mācām un apliecinām”.

Katehismā pēc vārdiem “Kā vienkāršiem cilvēkiem mācīt sūdzēt grēkus” seko paskaidrojums: Ka mēs izsūdzam grēkus.., ka mēs saņemam no biktstēva grēku atlaišanu kā no paša Dieva. Divas lietas ir notikušas: grēks ir izsūdzēts un piedots.

Tā ir piedošana, kas ir nevis kaut kur gaisā, pēc kuras mēs ilgojamies, bet gan ir tā Kunga dota caur Viņa kalpa biktstēva muti. Iepriekš minētie katehisma vārdi, ka atslēgu vara ir sevišķa Baznīcas vara, norāda uz vietu, kur tas notiek.

Ir kaut kas tāds, kas notiek vienīgi Baznīcā. Tieši tur notiek Viņa, tā Kunga, dāvanu saņemšana. Tā notiek šeit uz zemes, un Baznīca ir vieta, kur izsūdzēt grēkus un kur Dievs tos piedod. Svētā Absolūcija (grēku piedošana) notiek Baznīcā. Baznīca nav kas nenoteikts, tā dzīvo tur, kur dzīva ir dāvana (Baznīcas vara piedot grēkus). Dāvana ir tur, kur Kristus to ir nolicis. Kur tas ir, to mēs lasām Jāņa 20:23. Tas Kungs Jēzus, krustā sistais Kungs, rāda mācekļiem savas rētas, apliecinādams, ka Viņš ir augšāmcēlies un nemirstīgs. Tam seko Viņa darbs Viņš dveš savu dvašu un dod savu Garu un savus Vārdus. Tas viss notiek vienā elpas vilcienā. To nevar sadalīt pa daļām, jo tas viss ir viens. Mācekļu ausīs nāk tā Kunga dvaša, Gars un Vārdi kopā ar pavēli, lai dzīvību nesošais Vārds ar Viņa Garu tiktu nodots tālāk caur citu ausīm, kā dāvanas, par kurām runā šie vārdi.

Kādu ticību iedveš šie vārdi?

Es ticu tam, ka kristus aicinātie kalpotāji pēc šīs dievišķās pavēles izpilda savu pienākumu, it īpaši, kad viņi neatgriezušos grēciniekus izslēdz no kristīgās draudzes, bet tiem, kas savus grēkus nožēlo un grib laboties, tos atlaiž, ka tas ir stipri un patiesi arī debesīs, it kā tā būtu rīkojies pats mūsu mīļais Kungs Kristus.

Tātad Kristus ir tas, kas dod šo sevišķo varu Savai baznīcai virs zemes, pavēlot saviem mācekļiem piedot vai nepiedot grēkus. Un lūk, šīs pavēles rezultāts:

Uz tādu tavu grēku sūdzēšanu un lūgšanu, es, kā aicināts un iecelts Dieva vārda kalps, pasludinu tev Dieva žēlastību un apliecinu, ka visi tavi grēki ir piedoti Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā.

Te tā ir grēku piedošana stingri, skaidri un patiesi. Pareizā secība ir šāda Kristus, baznīca, mācekļi, mācītāji un Svētā Absolūcija. Kristus šeit ir Alfa un Omega, iesākums un nobeigums. Problēmas rodas, kad mēs ko gribam citādi. Paskatīsimies, kas tad notiek. Ja atņemsim Kristu, tad par iesākumu kļūst baznīca. Ja jūs esat drošs par baznīcu, tad viss it kā būtu kārtībā. Bet ja mēs piekrītam luterāņu izpratnei par vienīgo baznīcu, par kuru mēs patiešām varam būt droši kā par apslēptu, neredzamu, tad šāda pieeja, kas iesākas ar baznīcu, nepalīdzēs. Runa šeit nav par kādu abstraktu baznīcu, bet par Kristus baznīcu. Tā nav iedomājama bez mācekļiem. Viņi bija Kristus baznīca, tas ir Viņa ļaudis, Viņa Israēls, Viņa divpadsmit.

“Pēteris, stāvēdams kopā ar tiem vienpadsmit,” sludināja grēku nožēlu un Kristību. Pēc tam mēs vairs nedzirdam par tiem divpadsmit. Dieva vārds iet plašumā, to nes tālāk tie, kas bija sūtīti, pilnvaroti to darīt. Tā, piemēram, Barnaba un Pāvils, Timotejs un Tits. Tie savukārt ordinē vecākos prezbiterus katrā pilsētā. Tituli šeit ir dažādi, bet uzdevums, amats ir viens un tas pats sludināt grēku nožēlu un piedot grēkus.

Mācekļi bija baznīca, un viņi bija mācītāji. Šajā virzībā Kristus, baznīca, mācekļi, mācītāji, Svētā Absolūcija nav pārtraukuma vai tukšuma. Te nekas nav atmetams vai izceļams kā galvenais. Tas viss nāk kopā no tā Kunga. Baznīca pati sevi nepadara par baznīcu. Mācekļi paši sevi nepadara par mācekļiem. Mācītāji paši sevi nepadara par mācītājiem. Tas viss viņiem ir dots, sākot ar Alfu Kristu un beidzot ar Omegu Viņa piedošanu, kuru patiešām sniedz tie, kas aicināti kalpot Svētajā Absolūcijā ar vārdiem, kurus tiem licis teikt tas Kungs Jēzus.

Tā mēs redzam, cik skaidri Mazā Katehisma Piektais mācības gabals apliecina Svētā Kalpošanas amata būtību, aizsargādams to pret sadalīšanu un kādas daļas paaugstināšanu pār Pirmo (Kristu), vai arī kādas daļas nonicināšanu vai pretstatīšanu. Šā nodrošinājuma spēks slēpjas apstāklī, ka tas Kungs ir pirmais un pēdējais. Noniecinot šo kārtību, tiktu noniecināta Viņa pavēle un tiktu lauzts Viņa dāvanas apsolījums. Tā visa mērķis ir sniegt mums pārliecību par grēku piedošanu, kas saņemama noteiktā veidā un vietā, kā tas Kungs to ir iestādījis. Tādēļ pēc Viņa pavēles Kristīgā Draudze aicina sev mācītājus. Viņi tās locekļiem, piesaucot Trīsvienīgā Dieva vārdu, kas mums dots Svētajā Kristībā, piedod grēkus Svētajā Absolūcijā un pēc tam paēdina ar Kristus miesu, kas par mums nāvē nodota pie krusta staba Golgātā, un padzirda ar Viņa asinīm, kas par mums izlietas grēku piedošanai. Pēc tam mācītājs mūs atlaiž ar vārdiem: “Ej ar mieru.” Un mēs sakām savu Āmen un ejam pasaulē, bet ne no pasaules. Ar mieru, bet ne ko pasaule, bet tas Kungs Jēzus dod.