Sprediķis Vasarsvētku pirmdienā

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību, jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta. Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis vienpiedzimušā Dēla Vārdam. Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni. Jo ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti. Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti. [Jņ.3:16–21]

Šī ir viena no Jānim īsti raksturīgajām Evaņģēlija vietām. Jo Jānis apraksta šīs lietas tā, ka varbūt vienīgi viņš būtu evaņģēlista vārda cienīgs. Kā jau bieži esmu sacījis, Evaņģēlijs mums māca tikai pazīt Kristu, un arī Svētais Gars nemāca neko vairāk. Tādēļ raugieties tieši uz šiem vārdiem – tie ir spēcīgi, skaisti un sniedz brīnišķīgu mierinājumu. Vispirms evaņģēlists saka:

Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību.

Nu jūs redzat, ka Kristus nedara neko citu, kā – dara mūs labprātīgus pret Tēvu un caur sevi ved mūs pie Viņa. Kristus visu dara ar šādu nolūku, proti – lai mēs iemantotu drošu paļāvību uz Tēvu. jo tas, ka bīstamies Tēvu, mums neko nepalīdz; turpretī, ja mūsos ir sirsnīga mīlestība pret Viņu, mēs topam pestīti. Kristus šeit saka Tēvs ir pasauli tā mīlējis, ka tās labā atdevis arī savu vismīļo Bērnu, ieceldams Viņu par Starpnieku, ar kura palīdzību varam nākt pie Tēva. Šis Starpnieks ir Kristus. Jau iepriekš bieži esmu sacījis, ka Dieva priekšā mums nepieciešama nevien ticība, bet arī atpirkšanas maksa. Arī turki un jūdi tic Dievam, taču viņiem nav Starpnieka, kas būtu viņus atpircis.

Kāda tad ir šī maksa? To parāda Evaņģēlijs. Jo Svētais Gars it visās vietās māca, ka pie Tēva nevaram tikt bez Starpnieka – pats Dievs Tēvs negrib, lai mēs ietu pie Viņa bez Starpnieka. Skolas mums māca, kā iet pie Tēva ar savu darbu palīdzību, bez Starpnieka. Tas nozīmē – atmest Kristu kā Starpnieku – arī Jeremija ir sludinājis, ka bezdievji domās un teiks par viņu tā: dosim Viņam koku ēdiena vietā, izrausim Viņu ar visām saknēm no dzīvo zemes, lai Viņa Vārdu vairs nepiemin! Tā tam nav jānotiek. Mēs nekādā ziņā nedrīkstam rīkoties līdzīgi šiem bezdievjiem – citādi būsim noniecinājuši augsto atpirkuma maksu, ko Kristus mūsu labā ir sniedzis Tēvam. Pateiksimies Tēvam, ka Viņš to tā ir iedibinājis, likdams mūsu vidū kādu, kas ir Dievs un Dievam līdzīgs, bet reizē arī Cilvēks, cilvēkiem līdzīgs; jo mēs esam cilvēki, bet Viņš ir Dievs. Ja starp šādām pusēm notiek sadursme, cilvēks tiek satriekts pīšļos un putekļos – viņš Dieva priekšā nevar pastāvēt. Tādēļ Dievs ir šo sadursmi mīkstinājis un devis mums Starpnieku, kas ir reizē patiess Dievs un Cilvēks; caur Viņu mums jānāk pie Tēva. Ar savu samaksu mēs neko nevaram panākt.

Viņi māca, ka pestīšana jāiemanto ar gavēšanu, lūgšanām un citiem līdzīgiem darbiem. Tie saka: kas kļūst par mūku vai mūķeni, vai arī ik dienu veltī lūgšanas Sv. Brigitai, tas iemantos pestīšanu un nekad neies pazušanā – visas grāmatas ir pilnas ar šādām lietām. Tas ir, it kā viņi sacītu: es darīšu tik daudz, ka spēšu izbēgt no elles, nomākšu savus grēkus un pats sev atslēgšu Debesis. Šādi ļaudis grib atrast samaksu tajā, kas pieder viņiem pašiem, un atraidīt Tēva sniegto samaksu. Tādēļ viņiem ir jāiet pazušanā; jo tie domā nonākt pie Tēva bez Kristus – bez Starpnieka, ko Tēvs pēc savas žēlīgās gribas ir mums sniedzis un dāvājis. Jo Evaņģēlijs šeit māca, ka mēs neesam pazuduši, bet iemantojam mūžīgo dzīvošanu, tas ir: Dievs mūs ir tik ļoti mīlējis, ka ļāvis, lai par mūsu grēkiem maksā Viņa vienīgais, mīļais Bērns, kas ir uzņēmies mūsu postu, elli un nāvi, lai mēs no tā visa varētu izbēgt; tas ir veids, kādā iemantojam pestīšanu.

Ja pastāvētu kāds cits ceļš uz Debesīm, tas arī būtu mums norādīts. Bet cita ceļa nav. Tādēļ turēsimies pie šiem Kristus vārdiem, radīsim tajā drošu atbalstu savām sirdīm; aizvērsim acis un sacīsim: ja arī man būtu visi svēto nopelni, visu jaunavu svētums un šķīstība, turklāt arī Sv. Pētera dievbijība, es tomēr neuzskatu visas savas lietas ne par ko vērtīgu. Man vajadzīgs cits pamats, uz kā varētu droši balstīties un uz ko varētu paļauties; un tie ir šie vārdi: Dievs ir devis savu Dēlu, lai tas, kurš tic Viņam, ko Tēvs savā mīlestībā mums sūtījis, iemantotu pestīšanu. Tev jālepojas ar šiem vārdiem – tad tiksi uzturēts; tev stingri jābalstās Kristus vārdos, ko nevar nomākt ne velns, ne elle vai nāve. Tēvs izrauj ne elles, velna un nāves varas savu Vārdu līdz ar visiem, kas pie tā turas. Tādēļ, lai kā tev klātos, saki: te man ir Dieva Vārds, kas ir mans enkurs un mana klints, kas paliks un pastāvēs; uz to es paļaujos. Un, ja mana klints paliek un pastāv, tad arī es varēšu pastāvēt; jo Dievs nevar melot – drīzāk Debesis un zeme sagrūs, nekā Dieva Vārds zaudēs kaut mazāko burtu vai rakstu zīmi.

Tad nu ievēro labi – mums vajadzīgs Starpnieks, Kristus. Caur Viņu mums jānāk pie Tēva un jāsaka tā: lai arī ne es, ne nekāds eņģelis nevar pastāvēt Tavas godības priekšā, kas liek drebēt ikvienai būtnei, tomēr man ir Kristus, pie kā rodu patvērumu, jo pret Viņu Tu nevari just naidu. Es turos pie Kristus un paļaujos uz Tavu Vārdu, kas apliecina, ka caur Viņu Tu gribi mani uzņemt. Tu mani nepametīsi, jo citādi Tev nāktos atmest arī Kristu. Tā mums jānāk pie Tēva – caur Kristu, iemantojot sirsnīgu paļāvību uz Viņu.

Tikai šādi bikla, izbiedēta sirdsapziņa iemanto mieru, un nekas cits te nevar palīdzēt – ne kapuces, ne tonzūras, ne priesteru un mūku kārtas. Nav neviena darba, kurš būtu tik svēts, ka varētu remdēt Dieva dusmas un tiesu, sniegt mieru mūsu sirdīm – to spēj vienīgi Dieva Vārds. Dievs savā mīlestībā ir devis mums savu Dēlu, lai caur Viņu mēs taptu pestīti. Tādēļ neizdomā neko citu un sargies no piebildēm, kas sagroza šo vārdu jēgu. Kas grib Dieva Vārdam ko piebilst, tas aizved tevi no īstā ceļa aplamos, maldu ceļos. Tādēļ neļauj savai sirdij pieķerties nekādiem darbiem, nedz svēto nopelniem, bet vienīgi Dieva Vārdam; tas tev nemelos, bet piepildīs Dieva apsolījumu. Tā varēsi satvert Dievu Viņa paša Vārdā, uz kuru varēsi paļauties ar visu savu sirdi; Dieva Vārdā tu radīsi pamatu un mierinājumu. Tādēļ tālāk Evaņģēlijā lasām:

Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta.

Arī šie vārdi tev ļauj satvert Dievu tā, kā Viņš ir satverams. Nu tev nav jāskrien Viņam pakaļ – Viņš pats nāk pie tevis un rāda tev savu Dēlu nevis kā Soģi, bet kā Pestītāju. Tā pieaug arī tava paļāvība uz Tēvu.

Bet viņi ir attēlojuši mūsu uzticamo Pestītāju kā Soģi; tādēļ arī tiek meklēti svēto nopelni, lai mēs novērstos no Kristus un meklētu patvērumu pie svētajiem. Jo mēs domājam, ka svētie ir žēlīgāki un izturēsies pret mums labvēlīgāk, nekā pats Dievs. Tādēļ arī viens saka: Sv. Pēteris ir mans apustulis, savukārt otrs: Sv. Pāvils ir mans patrons utt. Citi meklē patvērumu pie Sv. Barbaras, Sv. Erasma vai vēl kāda svētā. To Dievs nevar paciest – gods pienākas Viņam. Jo manai sirdij jāstāv uz tāda pamata, kas ir jau zināma, mūžīga patiesība; citādi tikšu pievilts. Tikai Dievs ir Patiesība, tādēļ mums jāsaista savas sirdsapziņas tikai pie Viņa, un ne pie kā cita.

Kad man tiek iegalvots, ka Kristus ir tikai Soģis, es Viņa bīstos; es sāku baiļoties un ienīst Dievu. Manu sirdi drīz piepilda inde un zaimi pret Dievu. Turpretī kad atzīstu Dievu tā, kā Viņu attēlo Evaņģēlijs, Viņš kļūst par manu tuvāko draugu – par lielāko un labāko draugu, kādu vien mana sirds varētu vēlēties. Nu viss ir labi, un manī mostas mīlestība pret Dievu; jo neviens draugs nespētu darīt mums tik daudz laba, kā ir darījis Viņš. Nu es aizmirstu tēvu un māti, un mīlu Viņu; manī rodas stipra paļāvība uz Viņu. Citādi – ja Viņa bīstamies un ķeramies pie saviem darbiem, izstumdami Kristu no Starpnieka vietas un gribēdami paši skriet pie Dieva, viegli varam nolauzt kaklu. Tādam cilvēkam notiek tieši tā, kā Ps.53:6 sacīts par muļķiem un bezdievjiem: “Viņus pārņēma bailes, kur nebija nekāda pamata bailēm,” un Sālamana Pamācībās 28:1: “Bezdievīgie bēg, kaut gan neviens viņiem pakaļ nedzenas.” Jo viņiem ir stūrgalvīgas sirdis un viņi baidās no Kristus, kas pret viņiem ir laipns un labvēlīgs; tie bēg, lai gan neviens viņus nevajā – tos dzen tikai viņu pašu aplamās un stūrgalvīgās iedomas.

Tādēļ šeit tev tikai jāmācās atzīt Kristu; norādi Tēvam uz Viņu un ļauj Viņam – un nekam citam – būt par samaksu, ar ko tu iemanto pestīšanu un Debesu Valstību! Ak, kaut šie vārdi ataustu atmiņā tam, kurš ir jau nāves priekšā – kaut viņš pieminētu šos vārdus – ka Kristus ir nācis ne tādēļ, lai pasauli tiesātu un nolādētu, bet – lai sniegtu tai pestīšanu! Tad cilvēks nepazustu un netiktu satriekts, bet tiktu uzturēts un izglābts. Ja jau ir tā, ka pestīšanu mums var sniegt vienīgi Kristus, kas tieši tādēļ ir nācis, lai kļūtu mūsu Pestītājs – tad arī tici Viņam! Tādēļ Kristus aicina visus un reizē arī piedraud, sacīdams:

Kas tic Viņam, netiek tiesāts, bet, kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam.

Augstās skolas, gribēdamas darīt cilvēkus dievbijīgus, atgādina viņiem Dieva tiesu, turklāt dara to tik dedzīgi, cik vien viņi spēj. Tā šie skolotāji tur tautu bailēs un ļauj tajās palikt, neteikdami, kā no šīm izbailēm atbrīvoties. Kristus šeit arī norāda uz tiesu un piedraud, taču Viņš arī saka, kā izkļūt no bailēm, proti – tā būs tiesa, no kuras neizbēgs neviens cits, kā tikai tas, kurš tic; te nekādi papildinājumi nav vajadzīgi. Ja gribi vēl ko piebilst, tu aizej pa maldu ceļu un esi jau pazudis; jo, kas netic, tas jau ir pazudis. Kristus saka: es esmu vienīgie vārti, kas ved uz Debesīm. Šis ceļš ir šaurs, un tev jākļūst pavisam tievam, lai tiktu cauri klints plaisai. Tas, kurš apkrāvies ar darbiem, nevar iet pa šo šauro ceļu; tev jākļūst tievam un šauram; bet tas notiek, kad tu atmet cerības uz saviem paša spēkiem. Ja nāksi ar darbu pilniem maisiem, tev vajadzēs tos nolikt, citādi netiksi cauri šiem vārtiem.

tas nozīmē, ka tur, kur ir ticība, neviens grēks vairs nespēj cilvēkam kaitēt, jo ticība dara mūs piederīgus Kristum. Savukārt tur, kur ticības nav, rodas bailes no Dieva un naids pret Viņu, vai arī mežonīga, nekaunīga dzīve. Mēs arī esam dzirdējuši, ka Svētais Gars liks pasaulei izprast tās grēku, jo tā – Kristus saka – “netic man”. Šis ir vienīgais grēks, proti – neticība. Ticība izdeldē visus grēkus; turpretī neticība neļauj atzīt Dievu, tādēļ neticīgs cilvēks no Viņa baidās. Bet, kas baidās, tas ienīst Dievu un zaimo Viņu, dara visus grēkus un netur nevienu Viņa bausli. Nu klausieties, kā Kristus pamato šo spriedumu un saka:

Bet šī ir tā tiesa, ka gaisma ir nākusi pasaulē, bet cilvēkiem tumsība ir bijusi mīļāka par gaismu, tāpēc ka viņu darbi bija ļauni.

Gaisma ir Kungs Kristus un Viņa atziņa – ka atzīstam Viņu tā, kā Viņš attēlots šajā Evaņģēlija vietā. Te vari smelties Saules stariem līdzīgu spožumu un mācīties, kas ir Dievs. Gaisma ir nākusi pasaulē caur apustuļu mutēm; tā ir atspīdējusi visā pasaulē, bet pasaule to uzņēmusi ar naidu – vienīgi ļauno darbu dēļ, kuros šī pasaule ir nogrimusi. Jo kādēļ tad pāvests, bīskapi, priesteri un mūki nevar paciest, ka viņu lietas tiek nosodītas, ka viņiem tiek skaidri teikts, kas viņi ir? Tādēļ, ka viņu darbi ir ļauni. Gaisma ļauj ieraudzīt, ka visas mūsu lietas nav nekā vērtas un, ka mums vajadzīgs tikai Kristus. Kad nu tiek nesta šī gaisma, viņi saka: kā, vai tad es tik ilgi būtu veltīgi gavējis un lūdzis? Vai tad visi labie darbi ir darīti velti? Ej projām, tu, ķeceri! Jo, ja visas šīs lietas tiktu atmestas, neviens vairs neziedotu vigilijām un misēm, tā, ka garīdznieku virtuves un pagrabi paliktu tukši; bet to viņi nevar pieļaut, tādēļ tiem neatliek nekas cits, kā – ienīst gaismu.

Nu Dievs ir apstulbojis viņus tā, ka tie savas sirdis saista pie koka un akmens, atstādami neievērotu īsto pamatu un patiesību; jo Kristus nav viņu pamats. Bet Evaņģēlijs grib, lai sirdis rastu sev pamatu mūžīgajā īstajā patiesībā. Lai sagrautu viņu aplamo pamatu, ir jānes gaisma un jāatklāj viņu darbi tā, ka tie tiek apkaunoti. To viņi negrib paciest; tie vēlas paturēt un aizstāvēt savas lietas, tādēļ kļūst par šīs gaismas ienaidniekiem. Un mūsu Kungs par to saka:

Ikviens, kas dara ļaunu, ienīst gaismu un nenāk pie gaismas, lai viņa darbi netiktu atklāti.

Viņi ienīst gaismu – Kristus saka – tādēļ, ka tie dara ļaunu; jo viņi dzīvo apkaunojošu dzīvi, kas gan viņiem pašiem šķiet vislabākā. Arī velns grib būt skaists un labprātāk sēž tīrā vietā; viņš negrib gulēt durvju priekšā, bet cenšas iekļūt cilvēka sirdī, un pie gaismas viņš negrib nākt. Velns cenšas atrast aizsegu, lai viņa netaisnība nebūtu redzama. Bet nu tai jātiek atklātai; jo nenotiek taču tā, ka Saule neuzlēktu tādēļ, ka es esmu slinks un labprāt pagulētu kādu stundu ilgāk. Nē, tā uzlēc un atspīd, neslēpdama savu spožumu, lai gan man tas nav pa prātam. Tāpat ir jāuzlēc taisnības Saulei. Un tādēļ arī jūs redzat, ka ir ļaudis, kuri negrib uzņemt gaismu, bet tiecas apslēpt un pasargāt savus grēkus un ļaunos darbus, nopelnīdami savu spriedumu. Jo viņi ir nevien darījuši ļaunu, bet arī grib savus ļaunos darbus aizstāvēt, un tas ir divkāršs grēks.

Turpretī dievbijīgie labprāt nāk pie gaismas, lai viņu darbus ikviens varētu redzēt un izvērtēt; viņi ļauj, lai arī velns tos pārbauda. Jo šie cilvēki ir atraduši labu pamatu – viņiem ir ticība; tie dzīvo ticībā un palīdz nabagiem. Labos darbus viņos paveic Dievs, tādēļ tie nemaz nevar būt ļauni. Un tādēļ dievbijīgs cilvēks var ļaut, lai kaut visa pasaule tiesā viņa darbus. Tāda ir ticīga cilvēka priekšrocība – ja kāds viņa darbs tiek noraidīts, viņš pats saka: jā, tas tiešām nav nekas labs – cik tas atkarīgs no manis; bet darbi, ko manī dara mans Kungs Kristus, tie gan patiesi ir labi. Ticīgais negrib saņemt nekādu godu – visus labos darbus viņš piedēvē Dievam; visu, kas viņam vajadzīgs, viņš grib iemantot Dievā. Viņš var staigāt un pastāvēt gaismā. Tas ir tieši tas, par ko Kristus noslēgumā saka:

Bet, kas dara patiesību, nāk pie gaismas, lai būtu redzami viņa darbi, ka tie Dievā darīti.

Mēs esam dzirdējuši, kāds ir mūsu mierinājums un vienīgā drošā paļāvība, kam jākļūst par mūsu pamatu un patvērumu. Mēs zinām, ka cilvēkam, kurš grib būt kristietis, neklājas darīt darbus ar nodomu iemantot pestīšanu savu darbu dēļ. Pestīšana iemantojama vienīgi Kristū, ka vienīgais ir visu samaksājis; tikai caur Viņu – un ne caur kādu citu – mums jānāk mūžīgajā dzīvošanā. Ja paļaujamies uz saviem darbiem, esam nostājušies pret Dieva žēlastību.

Taču mums arī nav jāpaliek pilnīgi bez darbiem. Pārgalvīgi ļaudis saka: nu, tad jau man vairs nav jādara neviens labs darbs, lai iemantotu pestīšanu. Patiesi, tev vairs nekas nav jādara savas pestīšanas, grēku piedošanas un sirdsapziņas glābšanas labā – tev pietiek ar ticību; taču tavam tuvākajam vēl visa nav diezgan, un tev viņam jāpalīdz. Tieši tādēļ jau Dievs ļauj tev dzīvot – citādi tu savu galvu varētu pazaudēt itin drīz. Tu dzīvo, lai ar savu dzīvi kalpotu ne sev pašam. bet savam tuvākajam.

Tāpat arī šeit – mūsu Kungam visa bija diezgan, un viss, kas ir pasaulē, piederēja Viņam. Viņš būtu varējis mūs atstāt, taču tā nebūtu dzīve, kādu Viņš nācis dzīvot. Jā, nolādēta un ellei nolemta ir dzīve, ko cilvēks dzīvo tikai sev pašam – tā ir pagāniska un nekristīga. Tiem, kuri no Kristus jau saņēmuši visu pārpārēm, ir jāseko Kristus piemēram un no visas sirds jādara tas, kas nāk par labu tuvākajam – kā Kristus ir darījis mums – brīvi, bez savtīga nolūka, nevis vēloties kaut ko iegūt sev, bet tikai tādēļ, ka šāda dzīve ir Dievam tīkama.

Un mēs, kristieši, esam kā bērni, kas piedzimuši sava tēva namā; viņi ar savu miesu un asinīm kļūst par tēva mantiniekiem – viņi ir mantinieki jau piedzimstot, ienākot sava tēva namā. Turpretī kalps nes savu nopelnu nevis namā, bet ārā no nama. Tomēr, kad bērns ir pieaudzis, viņam jāpalīdz vairot tēva mantojumu, lai tas kļūtu arvien lielāks un labāks – ne tādēļ, ka mantojums būtu jāiegūst ar darbiem; jo tas ir iegūts jau līdz ar piedzimšanu. Tāpat arī, ja ticam Kristum, mēs jau esam mantinieki, un mums mūsu mantojums nav jāpelna ar darbiem; tomēr mums jāpalīdz Tēvam to vairot. Arī Sv. Pāvils Fil.2:5–8 saka: “Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds ir arī Kristū Jēzū, kas, Dieva veidā būdams, neturēja par laupījumu līdzināties Dievam, bet Sevi iztukšoja, pieņemdams kalpa veidu, tapdams cilvēkiem līdzīgs, un, cilvēka veidā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei.” Tas ir: dzīvojiet, sekodami Kristus piemēram, palīdzēdami tuvākajam ar savu miesu un mantu, un nedomājiet iegūt savas mantinieku tiesības ar darbiem! Sargājiet savu dievbērnību – nevis ar uzpūtību un pārgalvību, bet ar ticību, un palīdziet izplatīt sava Tēva Valstību!