Šķelšanās starp luterāņiem

Viens no skumjākajiem notikumiem XIX gadsimta luteriskās baznīcas vēsturē bija tas, ka abi lielie baznīcas vīri Vilhelms Loe un Karls Ferdinands Valters norobežojās viens no otra.

Tas notika pēc tam, kad Misūrī sinodes izcilajam teoloģiskajam līderiem bija bijusi tik daudzsološa tikšanās ar Loi Noiendetelsavā. Tas, ka neviens no viņiem nenodibināja attiecības ar toreizējo Erlangenas fakultāti, vēl neko nenozīmē. Lai arī cik ievērojama būtu bijusi šīs vecās Erlangenas skolas teoloģija tās un cilvēciskie un akadēmiskie sasniegumi, tomēr viņu pārstāvju kļūdas nepieļāva to, ka tur varētu rasties ilgstoša luteriskās baznīcas atjaunotne.

Viņi nespēja atturēties no kārdinošās Šleiermahera subjektīvisma indes. Lai gan viņi mēģināja nopietni turēties pie atklāsmes objektīvās patiesības, tomēr metode, kuru lietoja Šleiermahers, kļuva viņiem liktenīga. Tas, ko ar asu skatu apveltītie laikabiedri ieraudzīja jau toreiz, pilnā mērā atklājās tikai gadsimta beigās.

Ja “es, kristietis, esmu sev, teologam, visīstākais studiju priekšmets”, tad visā pasaulē nav tādas varas, kas spētu pasargāt teoloģiju no tā likteņa, ka tā kļūst par dievbijīgo cilvēku izpēti, par reliģijas zinātni.

Otra liela Erlangenas teoloģijas kļūda bija tā, ka viņu pasaule aprobežojās ar vācu valsts baznīcām. Viņu horizonts sniedzās no franku mazpilsētiņas līdz Nirnbergai un Minhenei dienvidos un līdz Leipcigai, Drēzdenei, Rostokai un Dorpatai ziemeļos. Cik daudz tālāk sniedzās vienkāršā Noiendetelsavas ciema mācītāja V. Loes redzes loks!

Viņš un Valters pavisam citādāk redzēja luteriskās baznīcas problēmas pasaulē – pāri par valsts uzraudzīto un vadīto luteriskās baznīcas birokrātisko vadību. Viņiem baznīca bija kaut kas vairāk nekā tikai valsts iestāde.

Neviens nevarēja iedomāties, ka no šīm draudzēm, kas ar lielām pūlēm bija veidojušās pie civilizācijas robežām, reiz radīsies lielas baznīcas, kuru rokās – cik tas ir atkarīgs no cilvēkiem – šodien atrodas luterisma liktenis.

Tāpat neviens arī nevarēja paredzēt konsekvences, ko kādreiz nākotnē nozīmēs šī šķelšanās starp Valteru un Loi, starp Misūrī un Jovu.

Šodien mēs to redzam, un mums ir jāatbild uz jautājumu, – vai vienošanās, kas neizdevās toreiz, būtu iespējama pēc gadsimta.