Sirdsapziņas loma ētikas jautājumos

Atsaucoties uz Svēto Rakstu mācību, Dievs ir atklājies visiem cilvēkiem viņu “sirdīs”, t.i., caur viņu sirdsapziņu. Ikvienam cilvēkam ir šāda “ierīce” viņa dziļākajā būtībā.

Daudzi ir mēģinājuši noliegt šo faktu, piemēram, jautājot, kur tā cilvēka ķermenī ir paslēpta. Viņi to skaidro šādi: mēs izpētījām visas cilvēka ķermeņa sastāvdaļas ar ķīmisku testu palīdzību, mikroskopā utt., taču neatradām pat vismazāko ķermeņa daļiņu, kur varētu atrasties sirdsapziņa. Šāds arguments neiztur kritiku.

Uz to var atbildēt šādi: vai jūs esat izpētījuši gājputnus un atraduši, ka viņu ķermeņos nav migrācijas maņu orgāna? Viņi pārlido no vienas pasaules daļas uz otru tad, kad to nosaka gadalaiki, un apbrīnojami, ka viņi atgriežas tajā vietā, kur dzimuši. Tomēr visievērojamākais ir fakts, ka jaunākie putni, kas nekad nav redzējuši pārziemošanas kontinentu, zemi vai vietu, no kurienes nāk viņu vecāki, bieži atstāj vasaras mītnes zemi šķirti no viņiem. Kā gan tādā gadījumā viņi sasniedz mērķi? Viņos noteikti ir attāluma un virziena izjūta, bet kur tad ir šī ierīce – maņu orgāns? Pat ar visspēcīgāko mikroskopu nebūs iespējams to saskatīt, tomēr tas pastāv, darbodamies tūkstošiem gadu. Šāda neredzama ierīce uzskatāmi ilustrē neredzamās, cilvēkā strādājošās “ierīces” – sirdsapziņas – pastāvēšanu.

Vārds “sirdsapziņa” ļoti daudzās valodās pastāv līdzīgā formā: vārdam ir divas daļas – “sirds” un “apziņa”. Šī vārda nozīmi varētu izskaidrot tā: Dievs runā caur cilvēka sirdi, bet cilvēks to apzinās (Rom.2:14-15).* Tādējādi tad, kad mēs dzirdam savas sirdsapziņas balsi, mēs kopīgi ar Dievu zinām patiesību kādā lietā – pareizo un nepareizo, labo un ļauno, patieso un nepatieso tajā. Nav iespējams atrast nevienu pasaules tautu, kurai nav šādas apziņas. Dažiem ļaudīm šī apziņa var būt diezgan vāja. Daži to ir nodevuši un vairs nezina atšķirības. Ir tautas, kam šīs ētiskās vērtības ir bijušas atņemtas ilgu laiku vai arī tās ir piedzīvojušas amorālu propagandas iestāžu “apstrādi”. Tomēr pat tad zem kūpošajiem pelniem slēpjas sīka dzirkstelīte. Ik pa brīdim tikko dzirdama balss uzrunā šos ļaudis, atklājot ļauno un labo. Šo balsi nav iespējams apklusināt.

Dažādos cilvēkos šī balss un tās paustais ir atšķirīgs. Tas tikai pierāda, ka neviena cilvēka sirdsapziņa nav nekļūdīga. Sirdsapziņa ir ierīce, kura jāregulē. Daudzas sirdsapziņas ir slikti izgaismotas. Dažreiz tās darbojas līdzīgi instrumentiem, ko izmanto ļoti reti, tāpēc tās ir sliktā tehniskā kārtībā. Iespējams, ka sirdsapziņas īpašnieks ir rīkojies pret to tik daudzas reizes, ka tās darbība ir traucēta. Tad to var salīdzināt ar mehānisku mērinstrumentu, kurš “noregulēts” tā, ka redzams nepareizs rādījums. – Pētot sirdsapziņas darbību, mums jāņem vērā visi minētie faktori.

Kristiešiem jāatzīst sirdsapziņas esamība visās tautās, neatkarīgi no to reliģijas vai uzskatiem. Tas ir vissvarīgākais saskares punkts, kur rodas sapratnes un sadarbības iespēja, kā mēs vēlāk redzēsim. Bībele saka: “Ja pagāni, kam bauslības nav, sekodami savai dabai, izpilda bauslību, tad viņi […] paši sev ir bauslība” (Rom.2:14). Šajā apgalvojumā ir runa par pamatlikumu, kas norāda atšķirību starp pareizo un nepareizo, labo un ļauno, atklājot cilvēkiem, ka viņi nedrīkst zagt, nogalināt vai melot. Ikviens var pārliecināties par šeit sacītā patiesumu, ceļojot pa “mūsdienu civilizācijas” vai kristietības neskartām teritorijām. Arī tur cilvēki ievēro dzīvības un īpašuma likumus, ja vien viņiem nav aizdomas par sazvērestību pret viņu pašu drošību.

Daudzos gadījumos šo tautu vārdu krājumā nav vārda “sirdsapziņa”. To aizstāj citi vārdi. Viņi var teikt “sirds”, “sirds domas”, vai arī viņi runā par neērtības sajūtu vai “vaidiem iekšienē”. Vārdi paši par sevi nav būtiskākie. Jautājumu izšķir fakts, ka cilvēki zina atšķirību starp labo un ļauno. Šajā ziņā sirdsapziņas darbība ir divpusēja: labā pieņemšana un ļaunā nosodījums: “Bauslība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno” (Rom.2:15). Pareizi izvēlēties tādējādi nozīmē: uzņemties “paturēt skaidru sirdsapziņu Dieva un cilvēku priekšā” (Ap.d.24:16). Arī dažādu uzskatu un reliģiju pārstāvji šajā ziņā noteikti piekristu apustulim Pāvilam.

---

* – “zināt kopīgi”. Jautâjums ir – kopîgi ar ko? Atbilde – ar Dievu.