Sirds saldaka miera nekur neatrod [88]

Viena vaijaga, to vienu Māci Kungs, man apdomāt,
Kad es platā ceļā skrienu, Nekas nevar priecināt.
Sirds sāpes jūt, darbojās, raizejās, mocās,
Bet pasaulē mieru nekur neatrodās.
Kad manta ši vienīga rokā man kļūs,
Tad man nekāds trūkums virs zemes nebūs.

Cilvēks, gribi tu šo atrast? To virs zemes nemekle.
Ja tev tīk šo mantu saprast, Mekle viņā pasaulē!
Tas pats ir tavs Jezus, Dievs cilveks piedzimis
Un mīļodams nāvē priekš tevis iegrimis.
Tas ir tas vis-augstakais, labais gods,
Ak tiktu šis labums man mūžam iedots!

Redz, kā Mārija deg karsti, Sēd pie Jezus kājām klus’,
Meklē savas dvēseles ārsti, Viņa mīlestibā dus.
Uz Jezu vien klausās, uz viņu vien rauga
Un turās pie ta kā pie mīļaka drauga,
Ar sirdi un prātu pie Jezus paliek,
Kur pilniga līgsmiba mūžam tai tiek.

Tāpec es ar gribu griezties, Augstais Jezus, pie tev vien,
Un pie tavas sirds piespiezties, Slāpt pēc tevis visu dien’.
Lai skrien tad, kam patīk, ar pasaules pulku,
Es mīļodams tveros pie tevis ar prieku!
Cik spēcīgs un varens tavs dzīvibas vārds,
Izsalkušai dvēselei mīligs un gārds.

Jezus debes-mantas krājis, Svētijis mūs labumiem,
Viņš pie sava Tēva gājis Savām dārgām asinīm;
Viņš Dievam caur nāvi mūs mūs salīdzinajis,
Caur viņu ir vella-spēks bojā aizgājis,
Viņš noiedams pilnīgu brīvib’ atnes,
Lai mēs varam saukt: Abba Tētīt, paldievs!

Jauku mieru, pilnu prieku Tagadiņ sirds nomana.
Es uz zaļām vietām tieku, Jezus man ved ganibā.
Nekas man tā nevar iepriecināt prātu,
Kā vien ka to Kungu sev atronu klātu;
Sirds saldaka miera nekur neatrod,
Kā kopā ar Jezu še nodzīvojot.

Tapēc, Jezus, tu tas vienigs, Tev būs manai mantai būt.
Pārbaudi, man valdnieks cienigs, Viltu no sirds deld un grūd.
Redz vaj es vēl esmu iekš blēņām un meliem,
Ak vadi man turpmāk uz taisnibas ceļiem.
Par nieku lai paliek ta pasaule man, –
Lai Jezus vien paliek, tad Dievs man un gan.