Šaubu māktas ticības lūgšana

Šaubu un iekšējās nedrošības stāvokli, kas tevi tik bieži ir piemeklējis tiklab pirms tavas lūgšanas, kā arī pēc tās, tu nosauc par neticību. Taču tas nav pareizi, šeit ir notikusi jēdzienu sajaukšana, kas diemžēl ir visai izplatīta un ļoti kaitē lūgšanu dzīvei.

Neticība nav tas pats, kas šaubas. Neticība pamatojas gribā, tā izpaužas tādējādi, ka cilvēks negrib ticēt, tas ir, negrib saskatīt savu postu un atzīt savu bezpalīdzīgumu, negrib doties pie Jēzus un godīgi un vaļsirdīgi ar Viņu izrunāties par savu grēku un postu. Turpretī šaubas ir ciešanas, sāpes, vājums, kas kādu brīdi pārmāc ticību. Tās varētu nosaukt par ticības problēmām, grūtībām, ciešanām vai sāpēm. Šī ticības kaite var būt vairāk vai mazāk sāpīga, ilgāka vai īsāka kā jebkura cita kaite jeb slimība. Bet, ja mēs to uztveram kā ciešanas, kas mums uzbrukušas, tad tā zaudē savu biedējošo un ārdošo raksturu.

Visām ciešanām, kas mums uzbrūk, jānāk mums par labu. Tā tam jābūt arī ar ticības ciešanām. Tātad nav tik bīstami, kā mēs iedomājamies. Šīs ciešanas nav bīstamas ne mūsu ticībai, ne mūsu lūgšanai. Proti, tās palīdz padarīt mūs bezpalīdzīgus. Un, kā mēs to jau redzējām, tieši bezpalīdzīgums ir lūgšanas virzošais spēks. Nekas nestimulē lūgšanu dzīvi vairāk kā sava bezpalīdzīguma izjušana.

Šīs tikko kā minētās domas ir šķietamā pretrunā ar citētajām Rakstu vietām, kurās ir kategoriski apgalvots, ka šaubu mākts lūdzējs nevar cerēt, ka viņu sadzirdēs. Taču šos vārdus nedrīkst izraut no kopsakara. Tie jāsalīdzina ar citām Rakstu vietām, kur paustas līdzīgas domas. Visai raksturīgu nelielu vēstījumu varam izlasīt Marka evaņģēlija 9. nodaļas 14.-30. panta.

Kamēr Jēzus ar trīs saviem mācekļiem kalnā piedzīvoja apskaidrošanu, kāds vīrs bija pie pārējiem mācekļiem aizvedis nelabā apsēstu zēnu, taču tie nespēja ļauno garu izdzīt. Kad Jēzus atgriezās, tēvs zēnu steigšus aizveda pie Viņa. Atbildot uz Jēzus jautājumu, viņš pastāstīja, cik ilgi zēnam jau šī slimība ir un cik briesmīgas esot bijušas viņa mokas. Un savās bēdās viņš vēl piebilda: “Bet, ja Tu ko spēji, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!” Uz to Jēzus atbildēja: “Tu saki: ja Tu spēji? Tas visu spēj, kas tic.” Vīrs saprata Jēzus vārdu nopietnību un sauca savās bēdās: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!”

Šis ir tipisks šaubu māktas ticības piemērs. Šaubas, kā parasti, vērstas divos virzienos – gan uz Dievu, gan uz ticību. Vīrs pasaka tieši, ko domā un jūt: “Ja Tu ko spēji, tad palīdzi mums, apžēlojies par mums!” Viņš tātad nav gluži pārliecināts, vai Jēzus var palīdzēt. Kad Jēzus vēršas pret šīm šaubām, runādams asus vārdus par ticību: “Tu saki: ja Tu spēji? Tas visu spēj, kas tic,” – vīrs ir satriekts. Viņš atzīst Jēzus vārdu patiesību un vienlaikus arī savu nepietiekamo ticību. Viņam šobrīd uz spēles likts viss, un viņš jūt vajadzību klaji izteikt to, ka viņa sirdī ticība cīnās ar šaubām: “Es ticu, palīdzi manai neticībai!” Zīmīgi, ka viņš lieto vārdu neticība. Viņš pats novērtē savas šaubas par neticību. Tā tas ir vienmēr, ka patiesi ticīgais sevi vērtē stingri un nesaudzīgi. Bet Jēzus šo šaubu mākto, svārstīgo, nedrošo ticību novērtēja citādi. Jēzus acīs tā ir ticība. To var secināt jau no tā, ka Jēzus zēnu izdziedināja. Jo, ja tēva šaubas būtu bijušas neticība, tad dziedināt Viņam nebūtu bijis iespējams (Mk.9:23). Vēl skaidrāk par to teikts Marka evaņģēlija 6. nodaļas 5.-6.pantā: “Un Viņš tur nevienu brīnumu nevarēja darīt un Viņš brīnījās par viņu neticību.”

Tad nu redzi, cik vāja, nedroša un šaubu mākta var būt ticība! Ņem vērā arī, kā ticība lūgšanas brīdī sevi novērtēja par neticību. Un tomēr tā bija ticība. Ar to pietika, lai Jēzus varētu paveikt vienu no savām brīnišķīgajām dziedināšanām. Mācekļi ar šo apsēsto zēnu neko nebija spējuši izdarīt.

Un kā gan lai izskaidro to, ka cilvēks ar tik vāju, nedrošu un šaubu māktu ticību tomēr tika sadzirdēts un saņēma palīdzību? Viņš bija izvēlējies pareizo ceļu. Viņš gāja pie Jēzus. Viņš izsūdzēja savas bēdas. Izsūdzēja Jēzum arī savas ticības grūtības, savas šaubas.