Saklausīt Jēzus balsi

Tāpēc, kamēr apsolījums ieiet Viņa atdusā mums vēl pastāv, bīsimies, ka kāds no mums neizrādītos to nesasniedzis (Ebr.4:1).

Kāds varbūt sacīs: “Tieši no tā es baidos. Pagaidām man ir žēlastība ticēt, bet kā es pastāvēšu pēdējā tiesā? Nevienam nav noslēpums, ka ļoti daudzi atkrīt un iet pazušanā!” Te būs atbilde. Kristus saka: “Es esmu labais Gans un pazīstu Savas avis, un Manas avis Mani pazīst. .. Manas avis dzird Manu balsi.. Viņas nemūžam neies bojā, un neviens tās neizraus no Manas rokas” (Jņ.10:14, 27-28).

Šie vārdi rāda, ka nevienam nav jākrīt izmisumā par savu stāvokli un nevienam nav jāiet pazušanā. Jo nevienu nav iespējams izraut no Labā Gana rokas, nedz šķirt no Dieva mīlestības Jēzū Kristū. Tiktāl mēs varam zināt no Svētajiem Rakstiem.

Daudzus neapmierina, ka visu laiku jābūt atkarīgiem no Kristus, un viņi vēlas pilnīgu pārliecību, ka tie nekad neatkritīs. Tomēr Svētie Raksti nesola šādu pārliecību, bet liecina par pretējo un ikvienu brīdina no briesmām. Līdz ar to mums vienmēr ir jāpaliek bailēs pašiem par sevi un paļāvībā vienīgi uz To Kungu.

Tieši tas mums vajadzīgs un nāk mums par labu. Svētie Raksti to izsaka skaidros vārdos: “Un, kad jūs To piesaucat kā Tēvu, kas, cilvēka vaigu neuzlūkodams, spriež tiesu pēc ikkatra darba, tad pavadāt bijībā savas svešniecības laiku” (1.Pēt.1:17). “Kalpojiet Tam Kungam ar bijāšanu” (Ps.2:11). “Bīstieties To Kungu, jūs Viņa svētie, jo, kas Viņu bīstas, tie nepazīst trūkuma” (Ps.34:10).

Kas ir mūsu mierinājums Tai Kungā? – Dieva Dēls Kristus, kas nodevis Savu dzīvību par mums un ir mūsu Labais Gans. Viņš ir kļuvis mums par Brāli. Viņš ir visās lietās kārdināts kā mēs un turklāt atdevis dzīvību par Savām avīm. Vai Viņš mums nedāvinās visas lietas? Ja Viņš ir visvarens Dievs, tad kurš ienaidnieks kaitēs Viņa avīm, kas guļ uz Viņa pleciem, klausa Viņa balsi un turas pie Viņa?

Mums ir mierinājums, ka pats Labais Gans pabaros Savas avis. Ar Dieva Vārdu un Evaņģēliju Viņš visu laiku uzturēs mūsu ticību. Viņš stiprinās, iedrošinās un iepriecinās, dāvās mīlestību, pacietību un cerību. Viņš meklēs pazudušās avis un vedīs atpakaļ apmaldījušās. Arī tad, kad būsim nomaldījušies, Viņš mūs nepametīs, bet dosies pakaļ pazudušai avij, sauks to atpakaļ, un, ja vien tā uzklausīs Viņa balsi, Viņš ar prieku cels to uz Saviem pleciem.

Turklāt Kristus apsies brūces, mierinās un iedrošinās velna smagi apskādētās dvēseles un atjaunos tām mieru un veselību. Viņš stiprinās vājos un sapulcinās jērus, kas nav spējuši sekot ganāmpulkam, un ņems tos Savā azotē. Īsi sakot, Viņš ganīs visus jērus, kā nākas.

Bet vai pašiem jēriem te nekas nav darāms? Tas Kungs par viņiem saka vienīgi: “Manas avis dzird Manu balsi.” Pirmkārt, tas ir tas pats, kas sacīt: “Viņi uzticas Man. Bez Manis viņiem nav citas cerības,” jo mēs klausām Viņa balsi un Viņš ir mūsu vienīgā cerība bēdu brīdī.

Otrkārt, klausīt Gana balsi nozīmē – ņemt to vērā, cienīt un likt pie sirds, un atšķirt to no svešām balsīm. Un tas ir viss, kas nepieciešams, jo Labais Gans mūs uztur ar Savu balsi. Kad mēs klausāmies tikai Viņa balsi, viss tiek vērsts par labu. Visi velna uzbrukumi, miesas kārdinājumi, pasaules vilinājumi, mūsu vājības, neticība, vēsums, lepnība – īsi sakot, viss ļaunais tiek vērsts par labu ar Viņa balsi.

Neviens kristietis nav tik spēcīgs un izglītots Dieva lietās, tik ticīgs un noturīgs savā ticībā, ka nekāds ļaunums to nevarētu skart. Viss atkarīgs no tā, vai viņa prāts ļauj Patiesības Vārdam būt pārākam par viņa domām, viedokļiem un sajūtām, un tas ļauj sevi labot, sodīt un mierināt. To nozīmē klausīt Labā Gana balsi, kas vērš visu par labu.

Mēs redzam, ka mūsu Kunga mācekļi nekad nenonāca pie tādas prāta, gudrības un modrības pilnības un spēka, ka viņi paši spētu ticēt un dzīvot, kā tiem pienāktos. Nē. Tiem ik dienas bija mazākas vai lielākas vainas un trūkumi. Bet viņi arvien tika uzturēti un pieauga žēlastībā, jo palika Gana tuvumā, klausījās Viņa balsi un ļāva Viņam ik dienas sevi labot. Viņi ļāva sevi brīdināt, sodīt un mierināt. Un tāpēc viss tika vērsts par labu un tie pamazām apguva to, kas tiem bija jāapgūst.

Bet kāpēc nabaga Jūda gāja pazušanā? Tur nebija cita iemesla, kā vien tas, ka viņš neklausīja Gana balsij. Kad velns kārdināja viņa sirdi uz ļaunu, viņam nerūpēja Tā Kunga brīdinājums. Un, kad viņa sirdsapziņa izbīlī atmodās, Jūda neļāva žēlastības vārdiem viņu mierināt. Ja vien viņš ņemtu vērā Labā Gana balsi, tad viss varētu tikt glābts.

Tādēļ, kamēr vien mēs dzirdam Gana balsi, mīlam vēsti par Kristu un nopietni liekam to pie sirds, lai gūtu ticības spēku, mīlestību un Dieva bijāšanu, kā arī klausāmies uzticīgajā Draugā, kas mūs neredzami vada un uzrunā mūsu sirdis, tik ilgi nekāds naidīgs spēks mūs nespēs šķirt no Dieva mīlestības Jēzū Kristū. Jo Tas Kungs ir lielāks par visu un svinīgi pasludina: “Tie nekad neies bojā un neviens tos neizraus no Manas rokas.”