Reliģijas avots
Cilvēka piedzīvotā saskarsme ar Dievu ir iemesls, kāpēc rodas reliģijas un kāpēc reliģija ir kaut kas vispārcilvēcisks. Ja kādam ir nereliģiozs pasaules redzējums vai varbūt kādi personiski iemesli, lai nerēķinātos ar Dievu, tad to parasti izskaidro ar citādiem argumentiem. Parasti reliģija tiek iztēlota kā primitīvi centieni izskaidrot dabas norises, kuru dabiskās likumsakarības mēs nepazīstam. Kāpēc notiek mēness aptumsums? Kas sūta zibeņus un taifūnus? Tā kā labāku izskaidrojumu trūkst, to primitīvi skaidro ar “dievu”. Taču līdz ar kultūras un zināšanu progresu ir iegūti labāki izskaidrojumi. Reliģijai ir jāiet mazumā un visbeidzot jāizzūd pavisam.
Tas ir racionālistu mēģinājums, izejot no sava ierobežotā apvāršņa, lai izskaidrot reliģiju. Tas vēl tiek papildināts ar teoriju, ka reliģija ir ieviesusi priekšstatu par noslēpumainiem spēkiem dabā, kas maz pamazām ieguvuši personiskas iezīmes un paaugstināti par dieviem, līdz beidzot ticība vienam Dievam ir ņēmusi virsroku “augstākajās” reliģijās.
Reliģijas vēsturnieki ir pierādījuši, ka tas tā nav. Pagājušā gadsimta laikā ir atklāts kas tāds, ko mēdz saukt par “agrīno monoteismu”. Tieši pie pasaules “visprimitīvākajām” tautām ir atrodami priekšstati par Dievu, kas tik ļoti pietuvojas tam, ko mēs, kristieši, apliecinām 1. ticības artikulā par Radīšanu, ka sākumā tas tika uzskatīts par kristiešu ietekmi. Bet atklājās, ka šie priekšstati ir nesaraujami saistīti ar mūžseniem paradumiem un rituāliem, un tiem ir jābūt patiesiem un ļoti seniem. Daudzdievība, kādu mēs to sastopam senatnē vai mūsdienu Indijā, drīzāk ir kā Nātans Sēderblūms viens no pirmajiem to norādīja reliģiskas deģenerācijas izpausme.
KĀ ŠĪ ATKLĀSME, KAS IR VĒROJAMA PIE VISIEM CILVĒKIEM, DARBOJAS KRISTĪGĀ ZEMĒ?
Tā nepārstāj darboties. Cilvēki var sastapt Dievu radībā gan dabā, gan sevī. Vienlaikus viņi iegūst vai viņiem vajadzētu iegūt zināšanas, kas saņemamas vienīgi no atklāsmes, ko sniedz Bībele. Tā viņi iegūst skaidrāku atziņu par Dievu zināšanas, kas neapstājas pie vairāk vai mazāk nenoteikta priekšstata par “providenci”, par “augstāku varu”, par “dieviņu”, vai kā citādi izteikto vispārreliģiozo priekšstatu par dievību. Tāpat viņi gūst skaidrāku atziņu par Dieva gribu, nekā spēj dot vienīgi sirdsapziņa, jo, kā katehismā sacīts: “Dieva likums ir jāmācās Dieva vārdā, jo sirdī rakstītais likums ir grēka dēļ neskaidrs.” Jo vairāk cilvēks iepazīst biblisko atklāsmi, jo labāk un pareizāk tas spēj saprast un pieņemt Dieva godības un mīlestības piedzīvojumu.
No otras puses ir skaidrs: jo mazāk “kristīgā” zemē tiek saņemta Bībeles atklāsme, jo vairāk tā pievēršas tādiem reliģiju avotiem, kuros balstās arī pagānims. Bieži vien mēs nepareizi lietojam vārdu “pagāni”, it kā tas attiektos uz bezdievīgiem cilvēkiem. Ir dzirdēts sakām, ka zviedri pamazām pārtop par “pagāniem”, jo aptaujas liecina, ka aizvien vairāk cilvēku no mūsu vidus apliecina ticību dievam. Tādējadi “pagāni” tiek pielīdzināti ateistiem. Tā ir kļūda. Pagāni tic Dievam. Patiesībā ir pamats ticēt, ka liela zviedru tautas daļa tieši tie, kurus mēs saucam par “vispārreliģiozajiem” vienmēr ir pieturējusies pie uzskatiem par Dievu, kas atrodami arī tur, kur Bībele nekad nav redzēta un Jēzus vārds nav dzirdēts.
KAM TAD “VISPĀRRELIĢIOZAIS” TIC?
Šī vispārreliģiozā ticība bieži ir anonīma. Kam tāda ticība ir, tas runā par to reti un tam ir grūti to ietērpt vārdos. Pēdējā laikā reliģiju vēsturnieki un sociologi ir centušies to definēt ar aptauju palīdzību. Taču šeit ir grūtības. Šādās aptaujās atbildes uz jautājumiem nereti formulē aptaujas veicējs. Cilvēks, kas tiek iztaujāts par saviem uzskatiem, parasti saņem virkni dažādu formulējumu, kuru vidū ir jāizdara izvēle. Nav garantijas, ka kāds no tiem patiešām atbilst šā cilvēka uzskatiem. Un ir iespējams liels procents “es nezinu” atbilžu. Bet atbildes parasti tomēr dod ieskatu, kas diezgan labi saskan ar to, ko ir iespējams novērot savu draugu un paziņu lokā.
Vispārreliģiski noskaņots cilvēks tic Dievam. Kāds var sacīt: “Es neeju baznīcā, bet nedomā, ka esmu pagāns. Es ticu Dievam. ” Un vēlāk tas varbūt piebildīs: “Es lūdzu savu ik vakara lūgšanu. To esmu darījis jau kopš bērnības.” “Mans dievkalpojums ir pie dabas krūts.” “Es cenšos sekot savai sirdsapziņai.”
Tai visā ir kaut kas labs un pareizs. Arī kristietis zina, ka pastāv Dievs un Viņu var sastopt dabā. Tas lūdz un klausa savai sirdsapziņai. Bet kristietis arī zina, ka ne jau tas atšķir viņu no pagāniem. Tas varbūt izklausās šokējoši, bet var sacīt: Tas viss ir labs pagānisms. Būtībā tikai vienā lietā šis “zviedru pagānisms” (piedodiet par izteicienu!) atšķiras no pagānisma, kādu mēs sastopam ārpus kristietības teritorijām. Tas ir jautājums par gandrīz pašsaprotamo ticību Dieva labestībai un mīlestībai. Tas ir kaut kas, kas nācis no Evaņģēlija un iegājis vispārējajā apziņā tādā senā kristīgā zemē kā mūsu, un kas tur ir saglabājies, kaut arī pats Evaņģēlijs jau ir pazaudēts. Pagānam senajā Babilonijā vai Ēģiptē tā nu gan nebija pašsaprotama lieta, gluži tāpat kā tas tā nav mūsdienu Indijā. Tur viņi zina, ko nozīmē baidīties no Dieva un ņemt nopietni Viņa dusmas un sodu.
BET KĀ AR JĒZU?
Viņš bieži ir atrodams šai zviedru vispārīgajā reliģiozitātē. Taču Viņam tur ierādīta vispārīga loma, gluži tāpat kā tas islamā un hindusimā. Šīs vispārīgā reliģiozitātes pamatā ir morāle. Tā sludina pašsaprotamo labo darbu mācību: dari labu, tad Dievs tev būs labs. Un “tas labais” ir apmēram tas, ko visi labi ļaudis šodien uzskata par krietna cilvēka rīcību. Protams, ir zināms, ka ir arī savi trūkumi mūsu labestībā. Neviens jau nav pilnīgs. Bet Dievam taču ir jābūt labam un tādam, kas piedod. Tas, ka kāds varētu iet pazušanā, ir kļuvis par piedauzīgu apgalvojumu. Nu saprotams, ka lielie noziedznieki, apspiedēji un cilvēku spīdzinātāji, slepkavas un sadisti nenonāks Debesīs. Bet par parastiem cilvēkiem var droši sacīt, ka “viņiem viss būs labāk, kad tie būs miruši.” Dabiski ir arī jāpieņem, ka pastāv dzīve pēc nāves. Bet šai jautājumā mūsdienu vispārīgā reliģiozitāte ir kļuvusi aizvien nepārliecinātāka.
Kā Jēzus iederas šai uzskatu sistēmā? Viņam tur ir vieta divējādā ziņā. Daļēji Viņš ir kā lielais piemērs, kas rādījis un mācījis patiesu labestību. Un daļēji Viņš ir arī labais mācītājs, kas atklājis mums, ka Dievs ir labs un mīlestības pilns tieši tā, kā mums to labpatīk domāt.
Ieskaties