Realitātes abstrakcija

Kad Dievs ticībā tiek atzīts kā galīgā realitāte, tad ētiskas avots būs Dieva atzīšana par labo, pat riskējot, ka es un pasaule atklājas nevis kā labi, bet gan kā caur cauri slikti.

Visas lietas izskatās kā greizajā spogulī, ja tās netiek redzētas un atpazītas Dievā.

Viss, kas, tā teikt, ir dots, visi likumi un normas, ir abstrakcijas, ja vien Dievs ticībā nav zināms kā galīgā realitāte. Tomēr tas, ka vienīgi Dievs ir galīgā realitāte, nav ideja, kas paredzēta faktiskās pasaules pārveidošanai, nedz arī profāna pasaules uzskata reliģiskai pilnveidošanai.

Tā drīzāk ir uzticīgs “Jā” Dieva pašapliecībai un Dieva pašatklāsmei.

Lēmums par visu dzīvi ir atkarīgs no mūsu attiecībām pret Dieva atklāsmi.

Apziņa par to nav tikai pakāpenisks progress dziļāku un iekšēju realitāšu atklāšanā, bet šī apziņa ir pagrieziena punkts visai realitātes uztverei kā tādai.

Galīgā jeb pēdējā realitāte atklājas vienlaikus kā pirmā realitāte, Dievs kā pirmais un pēdējais, Alfa un Omega.

Bez Dieva visu lietu un likumu izpratne un uztvere kļūst par abstrakciju, atdalīšanos gan no sākuma, gan no mērķa.