Radīšanas rīts

Dievs teica: „Lai top gaisma,” un gaisma tapa. Dievs runāja Savus varenos, radošos vārdus, kuri dod garu un dzīvību. Viņš teica, un tas notika, Viņš pavēlēja, un tur tas bija. No nekā tika radītas jūras un kontinenti. Pie debesīm iemirdzējās zvaigznes, no zemes raisījās dzīvība, uzplauka ziedi, koki nesa augļus, ūdens mudžēja no zivīm, un visbeidzot nāca cilvēks, radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tāds, kuru Dievs varētu mīlēt kā Savu paša bērnu.

Dievs aplūkoja visu, ko bija radījis, un, lūk, tas viss bija ļoti labs. Itin visu Dievs bija iekļāvis Savos labajos plānos, viss bija radīts brīnišķīgs, un valdīja debešķīga harmonija. Viens kalpoja otram, un tas viss kopā kalpoja Dievam. Viss bija kā viens liels mākslas darbs, kur katrai tā daļai bija savs uzdevums un ikvienai pat vissīkākajai būtnei bija daļa lielajā priekā.

Ja viss būtu palicis tā, kā bija iecerēts toreiz, tad mēs nepazītu sāpes, neviens no mums nezinātu, ko nozīmē pievilšana un meli, nevienam nebūtu jādzird raudas un vaimanas. Jo pasaule būtu paradīze un radīšanas rītam sekotu viena vienīga nebeidzami brīnišķīga diena.

Taču tā nenotika.

Čūska teica sievai: „Vai tiešām Dievs ir teicis..?” Un: „Jūs nemirsit vis.” Pasaulē ienāca dumpības gars. Un bija radusies griba, kas pretojās Dieva gribai. Pievīlējs nostājās pret Radītāju, un lielie meli nostājās pret Dieva patiesību.

Kopš tās dienas paradīzes vairs nebija. „Zeme ir nolādēta cilvēku vainas dēļ, no tās izaugs ērkšķi un dadži. Sava vaiga sviedros tev būs maizi ēst, kamēr atgriezīsies pie zemes. Tu esi puteklis, un pie pīšļiem tev būs atgriezties.”

„Viena cilvēka vainas dēļ pasaulē ienācis grēks un ar grēku – nāve, un tādā kārtā visu cilvēku dzīvē ienākusi nāve, jo visi viņi ir grēkojuši.”

Tā ir pasaules vēsture īsos vilcienos, kā to ataino Bībeles pirmās lappuses. Tādēļ radīšanas rīts mums šķiet tik nereāli svešs. Pasaule nepalika tāda kā toreiz. Tāda tā nav arī šodien. Katrs jauns rīts nozīmē jaunu dienu ar sāpēm un ciešanām. Saule, kas uzlec pār Dieva labo radības darbu, ik dienu un ik stundu atklāj velna postījumus un nāves uzvaras.

Bet to, ko grēks ir samaitājis, Dievs ir nolēmis atjaunot. Viņš grib visu darīt jaunu. Viņš grib vēlreiz radīt pasauli, kur viss būtu tikpat spirgts, skaidrs un tīrs kā radīšanas rītā, kad to veidoja labestīgā Dieva rokas. Tāds saskaņā ar Bībeli ir visas vēstures galamērķis. Pēc Viņa apsolījuma mēs gaidām jaunas debesis un jaunu zemi, kur taisnība mājo.

Jaunā pasaule vienlaikus būs arī vecās pasaules atjaunošana. Dievs Savā žēlsirdībā nevēlas sodīt un atmest Savu kritušo radību. Viņš varētu mūs sodīt un mūs nodot ļaunuma valdnieka rokās, ko paši bijām izvēlējušies. Taču tas nebija Viņa prāts. Viņa prāts bija visu atjaunot un glābt. Vecās pasaules galā būs lielā tiesas diena. Bet pirms tiesas vēl nāk pestīšana. Cilvēka Dēls, kas tiesās pasauli, pats vispirms ir nesis pasaules grēkus. Tiesnesis pats pa priekšu ir nācis pārkāpēju vidū kā viņu Glābējs, lai neviens, kas Viņam tic, neietu pazušanā. Šīs kritušās pasaules vidū Dievs ir iesācis Savu lielo atjaunošanas darbu. Šīs asiņainās vēstures vidū Dievs ir ļāvis uzaust jaunai dienai, jaunas gaismas rītam, kas spīd pāri visai tumsai un devis glābšanu visā bezcerībā. Starp visām vēstures dienām, kas pilnas ar ļauniem darbiem un asins izliešanu, ar kaunu un zemiskumu, ir atrodama arī viena diena, kas ir otrs lielais iesākums pasaules vēsturē, otrs lielais rīts, kas ievada jaunu dienu.