Radīšanas kārtība

Saskaņā ar Svētajiem Rakstiem, Dievs nav radījis visas lietas “uzreiz, bet gan pakāpeniski, ievērojot apbrīnojamu [radīšanas] kārtību”. Kā to apliecina 1.Mozus grāmatas pirmā nodaļa, Dievs, radot visas lietas, sāka ar zemāko un turpināja ar sarežģītāko, līdz, visbeidzot, Viņš izveidoja cilvēku kā sava radošā darba vainagojumu.

Kopumā radīšanas darbs sastāv no trijām pakāpēm:

• pirmajā dienā – izejmateriāla radīšana, “kurš bija visa universa dīgļavots” (Kvenštets); Luters: debesu un zemes massa [gūzma];
• pirmo trīs dienu laikā – vienkāršo radību nošķiršana un izvietošana (pirmajā dienā – gaisma; otrajā dienā – debess jums; trešajā – zemes nošķiršana no ūdens);
• pasaules iekārtošana un pabeigšana, kura tika novesta līdz pilnībai vēl trijās dienās (debesu ķermeņi – ceturtajā dienā; zivis un putni – piektajā; zemes zvēri un cilvēks – sestajā).

Tādējādi mēs nošķiram tiešo radīšanu no netiešās – pirmā ir debesu un zemes massa [gūzma] radīšana no nekā, bet otrā – iepriekš radītā materiāla sakārtošana.

Tomēr šo radīšanas kārtību nedrīkst interpretēt kā evolucionāru procesu; jo, saskaņā ar Rakstiem, pasaule neattīstījās pašā matērijā mītošu spēku iespaidā, bet gan Dieva radošā spēka iespaidā (1.Moz.1:1: “Dievs radīja;” 1.Moz.1:3.: “Dievs sacīja”). Tādējādi radība nāca pasaulē, pateicoties personīgā, pārpasaulīgā Radītāja visuspēcīgajai pavēlei. Mūsu dogmatiķi šo patiesību apliecina (Kalovs) šādi:

“Radīšanas izraisītājcēlonis ir vienīgi un tikai Dievs.”

To nevar noliegt arī eksperimentālā zinātne, jo tā nevar pierādīt to, ka no neorganiskām lietām varētu rasties organiskas (vienmērīga attīstība), ne to, ka no zemākām formām varētu rasties augstākas.

Evolūcijas teorija ir jānoraida kā nepārliecinoša pat raugoties no racionālā viedokļa, a) jo tā neizskaidro pirmatnējās matērijas rašanos un b) jo tā pamatojas principā, kuru atspēko pati daba, proti, pieņēmumā par homogēnā pārveidošanos heterogēnajā (sugu pārveidošanās). Raksti, turpretī, atbilst saprātam šādos punktos:

• visu lietu radīšana, ko paveicis visuspēcīgs Dievs;
• noteiktas kārtības saglabāšana radīšanas darbā;
• radības pavairošana pēc to kārtas (1.Moz.1:21).

Tāpat kā visa radība nāca pasaulē, pateicoties Dieva radošajai pavēlei, tāpat tā arī tiek uzturēta un vairojas ar Dieva visuspēcīgās gribas palīdzību (Ap.d.17:28). Visums ar visu tā sarežģīto radību mūsdienās pastāv, pateicoties svētībai, kuru Dievs izteica visai radībai pēc sava radošā darba noslēguma (1.Moz.1:22; Kol.1:17).