Prāta un sirds noskaņojums

Mēs varam aplūkot šo pašu problēmu no citas puses. Mēs atrodam divus cilvēkus darām, kā mums šķiet, vienu un to pašu “labo darbu” vienā un tajā pašā veidā. Tāpēc mēs varētu arī nodomāt, ka viņu “labajam darbam” ir viena un tā pati ētiskā vērtība.

Patiesību sakot, daudzos gadījumos ļaudis spriež tieši tā. Ja mēs tomēr izlemjam abas darbojošās personas soli pa solim iztaujāt, kā un kāpēc viņi tā ir rīkojušies, varam nonākt pie ļoti pārsteidzošiem faktiem. Viens fakts var norādīt, ka pirmā cilvēka rīcības veids nemaz nebija kas īpašs: “Tā darīt ir pilnīgi normāli”, viņš pazemīgi saka, bet, kad mēs neatlaižamies, viņš atklāj, ka viņam nebija izvēles. To darīt viņam lika kāds iekšējs spēks. Viņš šo faktu izskaidro apmēram tāpat, kā Jeremija: “Ir tā, it kā manā sirdī degtu gaiša uguns, kas apņem arī visus manus kaulus. Un kad es pūlējos to pārspēt, tad man trūka tam spēka!” (Jer.20:9). Tieši tā var izskaidrot daudzus “labos darbus”. – Tagad palūkosimies uz otru gadījumu, kas ārējam vērotājam varētu likties tieši tāds pats, kā pirmais. Mums par pārsteigumu, cilvēks, kurš rīkojās, varētu teikt: “Man šī lieta daudz nenozīmē, bet, kad es redzēju to otru tā darām, es vienkārši darīju tāpat. Es jau nu varēju tikpat labi to nedarīt vai darīt ko citu, varbūt pat pilnīgi pretējo.” – Ja tā ir, kā gan mēs vispār varam domāt par divu cilvēku salīdzināšanu, uzskatot, ka viņu “labie darbi” ir viens un tas pats?

Vērtējot dažādu darbību ētisko vērtību, mums vienmēr jāapsver konkrētā cilvēka prāta un sirds noskaņojums. Mēs varam arī piebilst: rīcībai vai “labiem darbiem”, kas ārēji izskatās labi, tomēr ir veikti vienaldzībā vai ar slepenu nolūku, ne tikai trūkst labestības, bet tie jāsauc par nepatiesiem un liekulīgiem. Tie nepalīdz mūsu vidū radīt saskaņu. Nepatiesais, neīstais nevar pastāvēt sadraudzībā vai sabiedrībā, kas vēlas balstīties sapratnē, labā gribā un mīlestībā.

Tādējādi atklāts paliek jautājums: kur gan rast mērauklu, pēc kuras zināt un novērtēt, kas ir labs vai ļauns? Jeb – kā mums noteikt, ka kaut kas ir labs, ja neviens nezina, kas tad ir “labs” vai “ļauns”? Arguments, ka mēs to nezinām un nevaram zināt, ir pilnīgi nepareizs. Nedrīkst ceļu vai dzelzceļu nosaukt par taisnu vai līkumainu, ja šajā pasaulē vispār nav nekā, ko var saukt par taisnu vai līku [Angļu valodā vārdam “crooked” šeit var piemērot divas nozīmes – “lîks” un “negodîgs”]. Te mēs visi piekrītam, bet tas pats princips attiecas uz ētiku: neviens nedrīkst atļauties nosaukt kaut ko par sliktu, kādu rīcību par nepareizu, sliktu vai nepatiesu, ja šajā pasaulē vispār nav nekā, ko var nosaukt par pareizu, labu vai patiesu. Patiesībā ļoti nedaudz cilvēku pasaulē vispār var liecināt par tādu lietu stāvokli – to, ka mēs nepazīstam šādu atšķirību. Gluži pretēji, visi cilvēki ar saviem dažādajiem uzskatiem atkārtoti pauž viedokli, kas ir pareizs un nepareizs, labs un ļauns. Viņi var arī nezināt, kāpēc to dara. Tāpēc mēs varam viņiem pajautāt: “Labs, slikts, patiess, nepatiess – salīdzinājumā ar ko? Ar ko tu salīdzini?” Pats fakts, ka viņi izsaka šos apgalvojumus – “nepareizi”, “nepatiesi” – skaidri norāda, ka pastāv pretējais – kaut kas “labs” un “patiess”. Kā tad viņi varēja novērot šo atšķirību? Mērot viņiem vajadzēja izmantot kādu mērauklu vai mērinstrumentu. Bez šāda instrumenta visi izteikumi par slikto, ļaunumu un meliem līdzinās tukšām runām.