Pestīšanas laiks vēl nav pienācis

“Iesim, pārdosim to [Jāzepu] ismaēliešiem.” [1.Moz.37:27]

Dievs ir gribējis, lai Viņa svētie un Viņa Baznīca izciestu tik lielas bēdas – lai sirdis tiktu mudinātas pārdomāt, cik liela lieta ir bijusi tā, ka Dieva Dēls pats mūsu dēļ kādu laiku ir bijis aizrauts projām – ja tā varētu sacīt – izsūtīts svešumā un iemests ellē, lai atpestītu mūs no posta, ļoti smaga grēka un mūžīgās pazušanas.

Šis ir īstais kristīgās Baznīcas attēlojums visos laikos – to Dievs mums rādījis sava Dēla Kristus un svēto tēvu piemēros. Ja gribat būt kristieši, jums jāpierod, ka tā notiek. Tādēļ mācīsimies paklausīt Dievam šādā bēdās un grūtībās un pacelsim savas acis pret Debesīm.

Tāds tolaik ir bijis mūsu Kunga nodoms attiecībā uz Jēkabu un Jāzepu. Mans mīļais Jēkab, mans mīļais Jāzep, Es labi redzu, kāda nelaime jums uzbrukusi un kā tā jūs nomāc. Es nesnaužu; tomēr šobrīd vēl negribu ņemt projām šo nelaimi un sniegt jums mierinājumu. Jo pestīšanas laiks vēl nav pienācis; jums vispirms jāpieredz un jāmācās, kas ir velns un pasaule, kas ir bērni un brāļi, jā, arī – kas ir nāve; tas tādēļ, lai mana žēlastība jums būtu saldāka un tīkamāka un jūs redzētu, ka Es joprojām rūpējos par jums – arī posta brīdī un nāves vidū. Ne mats no jūsu galvām nenokritīs bez Manas gribas un piekrišanas – kamēr vien jūs nekritīsit izmisumā, bet mācīsities pacietīgi nest krustu. Es noteikti uzticīgi pildīšu to, ko esmu apsolījis. Es esmu apsolījis jūs svētīt – to Es pildīšu un nemelošu. Jūsu miesa gan kurnēs un kļūs nepacietīga, bet turieties tai pretī un uzvariet ticībā, gaidīdami pestīšanu!