Pentakostāļu specifika

Aplūkosim Pāvila 1. vēstules korintiešiem 12. nodaļu, kurā ir runa par “garīgiem cilvēkiem” vai “garīgajām lietām” (vārdu πνευματικός 1. pantā var tulkot abējādi). Dažādās dāvanas, kalpošana un darbošanās, kas sīkāk aprakstītas no 4. līdz 10. pantam, 28. pantā ir sakārtotas noteiktā secībā:

“Un dažus Dievs draudzē ir iecēlis, pirmkārt, par apustuļiem, otrkārt, par praviešiem, treškārt, par mācītājiem, tad devis spēkus brīnumus darīt, tad dāvanas dziedināt, sniegt palīdzību, vadīt un runāt dažādās mēlēs.”

Starp pēdējām, nenumurētajām, ir minētas arī īpašas spējas, piemēram, dziedināšana vai runāšana mēlēs. Toties tās, kas tiek sanumurētas (no viens līdz trīs), jau atkal ir kalpošana ar Evaņģēliju, tāpat kā tās, kas ir minētas Ef.4:11. Atšķirība starp “gudrības runu” un “atziņas runu” (8. pants), iespējams, norāda uz atšķirīgajām pravieša un skolotāja dotībām, – salīdziniet ar 1.Tim.4:14 un 2.Tim.1:6, kur ir runa par Timoteja ordinācijas “dāvanu”.

Galvenais jautājums Pāvila 1. vēstules korintiešiem 12. nodaļas interpretācijā ir par to, kāda nozīme tiek piešķirta ārkārtējām dāvanām, piemēram, brīnumiem (tajā skaitā dziedināšanas), mēlēm un to skaidrošanai, pravietošanai un garu izšķiršanai, kas ir saistīta ar to. Vai tās būtu jāuzskata par “īpašu parādību”, kas bija saistīta ar baznīcas dibināšanu (tradicionālais ieskats)? Vai arī tās ir parasta parādība, kas nāk līdzi kristīgajai ticībai, tikai baznīcas vēstures gaitā ir tikušas pazaudētas vai “apspiestas”, bet tagad mūsdienu pentakostālismā atkal “atjaunotas””, un pionieri šajā jomā bijuši ērvingiešu* un mormoņu “mēlēs runātāji” XIX gadsimtā?

Jaunā Derība noraida pentakostāļu iedomas. Minēsim tikai dažus no visuzskatāmākajiem piemēriem. – Kaut arī evaņģēlists Filips spēja darīt brīnumus (Ap.d.8:6), Raksti liecina, ka viņš citiem nespēja sniegt redzamu Svētā Gara klātbūtnes apliecinājumu, to nācās darīt apustuļiem ar lūgšanu un roku uzlikšanu (14. –19. pants). Tāpat arī ir teikts, ka tikai Pētera un Pāvila, nevis kāda Toma, Dika vai Mērijas ēna (Ap.d.5:12-16) vai auti (19:11-12) spēja dziedināt. Apustulis Pāvils šādas īpašas brīnumu izpausmes sauc par “apustuļa zīmēm” (2.Kor.12:12). Stingrā nošķiršana starp “apustuļiem un praviešiem” kā ēkas “pamatu”, no vienas puses, un visu pārējo celtni, no otras (Ef.2:20-22), nav nekāds dispensionālisms (kā pentakostāļi to iedomājas), bet gan apustuliska Pāvila mācība. Pretēji mūsdienu absurdajām “dāvanu inventarizācijām”, kuras mudina puišeļus un meitenes** vasaras nometņu laikā “atklāt” sevī (starp visām citām arī) apustuļu un praviešu dāvanas, no Ef.2:20 ir pilnīgi skaidrs, ka apustuļu un praviešu pamats ir ielikts reizi par visām reizēm un otrreiz to nevar ielikt, tāpat kā tā galveno stūrakmeni – Jēzu Kristu (Rom.6:10; Ebr.10:10). “Citu pamatu neviens nevar likt” (1.Kor.3:11), un Kunga izraudzītie apustuļi (Ap.d.1:21-26) ir neatņemama šī nemainīgā pamata daļa (Mt.16:18).

Kopā ar apustuļiem (Pāvils!) un praviešiem Korintas draudzei piemita visa Kristus pilnība, ko apliecina īpašas Viņa Gara izpausmes (φανέρωσις, 1.Kor.12:7), kādas Viņš pats bija vēlējies tai dāvāt. Arī šodien Tā Kunga roka “nebūt nav par īsu” (Jes.59:1). Savas gudrības un žēlastības apredzībā Viņš spēj darīt un arī dara brīnumus, kad un kur Viņš to vēlas, it īpaši – atbildot uz savu ļaužu lūgšanām. Taču uz to īpašo “zīmju” gaisotni, kura apņēma apustuļu un praviešu likto baznīcas pamatu un kuru Sātans cenšas atdarināt (2.Tes.2:9),*** mūsdienās varētu cerēt tikpat lielā mērā kā uz jaunu apustuļu un praviešu parādīšanos (sk. arī Ebr.1:1-4; 2:1-4 pēc satura). Šādas lietas nav “atjaunojamas”, nedz arī noorganizējamas kādā “atdzimšanas” kustībā, tāpat kā Misūri Sinodes “harismātu” fantāzijas.**** Tas, kas pastāv visos laikos, ir liecība, kuru dod “Gars, ūdens un asinis” (1.Jņ.5:6-8). Tie, kuri saņem Kristu Viņa žēlastības līdzekļos, ir “Viņā.. kļuvuši pilnīgi” (Kol.2:10). “Pilns Evaņģēlijs” nav vis “sludināšana plus brīnumi” (pentakostāļu iedomas) vai “sludināšana plus dāvanas” (harismātu vai baznīcas izaugsmes kustības fantāzija), bet gan sludināšana plus sakramenti. Sludināšana un sakramentu izdalīšana, ko Kristus īpašā veidā iedibināja kā savu apustuļu amatu, šodien turpinās kā parasta Evaņģēlija kalpošana – 1.Kor.4:1 (“sludināšanas amats ir cēlies no vispārējā apustuliskā aicinājuma”). Tieši no šī dievišķi iestādītā Evaņģēlija sludināšanas amata pentakostālā Baznīcas izaugsmes kustība cenšas atbrīvoties:

Kamēr mēs neatzīsim, ka svētdienas skolas skolotāja un baznīcas kopēja iecelšana amatā pēc būtības ne ar ko neatšķiras no vecaju vai bīskapu „ordinācijas”, mēs nevaram pretendēt uz to, ka darbojamies kā Kristus miesa.

** – Taisnības dēļ gan jāteic, ka Vāgners “emocionālo briedumu” izvirza kā priekšnoteikumu: “Mans secinājums ir šāds – ja tev ir 18 un tu neapzinies savas garīgās dāvanas, neuztraucies – iespējams, tu vēl esi par jaunu. Bet ja tev ir 25 un tu vēl aizvien nezini savas garīgās dāvanas, ir iemesls sākt satraukties”.

*** – Tāpat kā Rafaels Gasons, kurš apgalvo, ka viņam ir attiecīgi pierādījumi, arī Vāgners brīdina no viltus “ticības dāvanām, brīnumiem, dziedināšanas, mēlēm un to skaidrošanas, kas ir Sātana darbs”.

**** – L. Kristensons grāmatā “Nāc, Svētais Gars” paziņo: “Ja harismātiskā atdzimšanas kustība īpašu uzmanību pievērš garīgajām dāvanām, tad tas ir tāpēc, ka mēs ticam – visa garīgo dāvanu klāsta atjaunošana baznīcā ir daļa no Tā Kunga mūsdienu stratēģijas”. Tāpat arī: “Harismātiskā atdzimšana ir radusies kā atbilde uz neierobežotu Dieva Gara kustību XX gadsimta otrajā pusē”.