Pastarās dienas tuvums jau jaušams

“Bet visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis. Tad nu topiet sapratīgi un modri Dievu lūgt.” (1.Pēt.4:7)

Saskaņā ar Dieva vārda liecību, jo tuvāk mēs atradīsimies visu lietu galam, jo lielāka kļūs pasaules drošība un iekāre. Tuvojoties briesmīgajai stundai, stundai, kurā viss redzamais un visa zemes godība pēkšņi tiks aprīta, arvien vairāk cilvēku, kā mums vēsta Rakstu pravietojumi, iestigs pasaules piedāvātajos labumos. Jo vairāk zīmju Dievs sūtīs visiem Saviem bērniem, brīdinot, ka pasaule drīz tiks iznīcināta un dzīvo un mirušo Tiesnesis drīz parādīsies debesu mākoņos, jo mazāk cilvēki tām ticēs. Viss norisināsies droši un bezrūpīgi, tā it kā pasaule pastāvētu mūžīgi un Pastarā diena būtu tikai pasaka.

Šķiet, ka mūsu pašreizējais laikmets pilnībā atbilst Rakstos atrodamajiem pēdējo dienu aprakstiem. Visas zīmes dabā, pasaules valstīs un Baznīcā, kurām saskaņā ar Bībeles pravietojumiem jānotiek pirms visu lietu gala, ir notikušas pēdējo gadsimtu laikā un īpaši pēdējos gados. Ar visbriesmīgākajiem notikumiem Dievs ir skaļi pasludinājis pasaules nenovēršamo bojāeju. Bet kāda ir bijusi reakcija? Ar katru gadu pasaule grimst arvien dziļāk viltus drošībā. Nekad agrāk Pastarās dienas ideja nav šķitusi smieklīgāka kā tagad. Gandrīz visās pasaules malās cilvēki ir sākuši noliegt Kristu, kas jau ir atnācis, un ar vēl lielāku izsmieklu uztver sludināšanu, ka Viņš drīz atgriezīsies. Pat tie, kas tic Dieva vārdam, uzskata tos, kas sludina Kristus atgriešanās tuvumu, par fanātiķiem. Mēs acīmredzami esam iegājuši tajā pusnakts stundā, kad pat gudrās jaunavas guļ.

Ko Pēteris saka, brīdinot kristiešus par šādu laiku? Viņš saka: “Bet visu lietu gals ir tuvu klāt pienācis. Tad nu topiet sapratīgi un modri Dievu lūgt.” Tas nenozīmē, ka tad, ja visu lietu gals ir tuvu, kristiešiem vairs nevajadzētu izmantot pasauli, ka viņiem vajadzētu nošķirt savu miesu pašu izvēlētā garīgumā un pazemībā, vairs nerūpējoties par miesas vajadzībām. Tas arī nenozīmē, ka viņiem nav atļauts priecāties par miesas atspirdzinājumu, ko Dievs viņiem dod šajā pēdējā laikā. Nē, saka apustulis, mums jābūt saprātīgiem un modriem tikai savās lūgšanās. Pat Pastarās dienas tuvumā mēs varam ēst un dzert, bet mums nevajadzētu nosmacēt savas sirdis šajās nodarbēs. Mums var patikt kaut kas šajā pasaulē, bet mums jābūt gataviem to labprāt upurēt Dievam. Mēs varam iegūt un turpināt uzkrāt zeltu un sudrabu, bet mums nevajadzētu pie tiem pieķerties, nevajadzēt paļauties uz tiem un vajadzētu nesērot, kad tos zaudējam. Mēs varam sev celt mājokļus, bet tie jāuzskata par naktsmājām, no kurām dosimies ceļā nākamajā rītā (citiem vārdiem sakot, mums vienmēr jādod priekšroka vēlmei doties uz mūsu Debesu Tēva namu, nepieķeroties savām šīs zemes mājvietām). Mēs varam turpināt stādīt un sēt Pastarās dienas priekšā, bet mums jābūt gataviem nenovākt ražu, ja to vēlas Tas Kungs. Mēs varam arī rūpēties par nākotni, bet tikai tā, lai mūsu sirds netiktu apgrūtināta ar raizēm. Mēs esam saprātīgi un modri lūgšanā, ja mūsu sirds neatrodas šīs zemes lietu gūstā. Sirdij vienmēr jābūt brīvai, lai lūgšanā varētu pacelties pie Dieva. Šīs pasaules lietu, darīšanu, rūpju, labumu un prieku vidū mūsu dziļākajai vēlmei jābūt pēc pestīšanas un Debesīm. Mums, visu pirmām kārtām, ir jāmeklē Dieva valstība un Viņa taisnība. Un mums jāiet cauri šai pasaulei kā svešiniekiem un svētceļniekiem, apstājoties te vienā vietā, te citā vietā, lai atpūstos un atspirdzinātos, bet drīz pēc tam atkal steidzoties pretī savam Debesu mērķim. Visai mūsu dzīvei, kā teica Luters, jābūt mūžīgai Mūsu Tēvs Debesīs lūgšanai, kurā mūsu kvēlākā vēlēšanās ir, lai Dievs mūs atpestītu no ļauna. Un mēs varam pievienot šim lūgumam vārdus: “Nāc, Kungs Jēzu, ņem mūs prom no šīs ļaunās pasaules, ņem mūs pie Sevis.”