Pareizā rīcība

Robertam Koisteram ir taisnība, apgalvojot, ka Baznīcas izaugsmes kustība ir reformātu teoloģijas auglis, turklāt no tās arminiāņu zara, kurš mūsdienās ir daudz lielāks nekā visi pārējie.

Baznīcas izaugsmes kustība nevis paļaujas uz žēlastības līdzekļiem, bet gan vēlīgo garīdzniecību un baznīcas (jo īpaši birokrātus!) apžilbina ar savām diagrammām, daudzskaitlīgu “analītisku” aprēķinu ģenerēšanu un pseidozinātnisku žargonu. Līdz ar jau pazīstamajiem populārā protestantisma aicinājumiem uz misiju* šī “pestīšanas tehnoloģija” kārdina piētiski pragmatiskus prātus ar saviem prakticiskajiem, “piepildāmajiem” reliģisko tehnoloģiju zinātnes solījumiem, kuri, ja vien mēs visu izdarīsim pareizi, garantēs baznīcas izaugsmi.

Baznīcu neapzinātās ilgas pēc izaugsmes, saka Makgavrans, “tiks piepildītas, ja vien tās pareizi rīkosies. Baznīca, lai kur arī tā atrastos, ir lielas izaugsmes priekšā, ja tā rīkosies pareizi”. Kad Vins Ārns jautā: “Ko tu domā ar pareizu rīcību?”, Makgavrans atbild: “Pa daļai tā ir metode. Pa daļai attieksme. Pa daļai teoloģiska nostāja. Pa daļai lūgšana. Tomēr pats galvenais – tā ir apzināšanās, ka Dievs vēlas, lai baznīca augtu..”.

Taunss, Vogans un Seiferts, pēc tam, kad dedzīgi slavējuši Robertu Šulleru un citus “100 lielāko” baznīcu līderus, nodaļu par “ticību un mērķu izvirzīšanu” beidz ar diviem uzskatāmiem piemēriem. – “Bibliskā baptista” skaidrojums: “Kad es runāju par smagu darbu, es to attiecinu uz cilvēku. Protams, es atzīstu, ka jādarbojas Dievam, un Viņš to dara caur padevīgiem, uzticīgiem cilvēkiem, bet nekāda garīga noslēpuma ātri augošas baznīcas uzcelšanā nav.” Kāds cits pazīstams pentakostālis apgalvo, ka Svētais Gars ir “viņu uzrunājis un viņam licis” savākt simts tūkstošus dolāru teoloģiskās skolas bibliotēkai. Tad nu viņš “izmantojis ārkārtīgi iedarbīgas metodes”, lai īstenotu šo “Gara sniegto vīziju”.

Makgavrans un Vāgners saka: “Teoloģiskie lauvas.. rēc uz plānošanu un mērķu izvirzīšanu”. Pēc viņu pašu sacītā, pirmais no “lauvām” ir šāds: “Ne mēs esam tie, kas atgriež cilvēkus. To dara Svētais Gars. Tādējādi no mūsu puses būtu augstprātība izvirzīt kādus mērķus vai apņemties, ka mēs tik un tik cilvēkus pievērsīsim kristīgajai ticībai.” Atbildot uz šādu nostāju, grāmatas autori apgalvo, ka “Svētais Gars, atgriežot cilvēkus, vairumā gadījumu darbojas caur kristiešiem”. Viņi citē pavēles, ka ir jāiet un jāsludina. Tā Kunga vārdus par siešanu un atraisīšanu viņi saprot tā, ka “būtu grūti iedomāties, ka evaņģelizācija ir tikai pasludināšana”. Pēc viņu domām, tā ietver neticīgo pārliecināšanu un iesaistīšanu kādā konkrētā baznīcā. Lai rādītu Pāvila uzcītību, “pārliecinot” jūdus un grieķus, viņi citē Ap.d.18:4-5, 9. Noslēgumā Makgavrans un Vāgners raksta:

Ņemot vērā šīs Rakstu vietas, ir grūti iedomāties, ka izvirzīt plānus par vīriešu un sieviešu pārliecināšanu, lai viņus padarītu par Jēzus sekotājiem un iesaistītu baznīcā, kaut kādā ziņā būtu augstprātīgi. Izvirzīt mērķus attiecībā uz baznīcas locekļu skaitu ir saskaņā ar Dieva mūžīgo nodomu.. Lai lauvas rēc, bet tie ir pieķēdēti. Raksti pārliecinoši iestājas par baznīcas izaugsmes plānošanu .

Diemžēl šis arguments nebūt nav neapstrīdams. Nopietna, atbildīga plānošana, protams, nav nekas slikts. Kūtrajai garīdznieka miesai ir vajadzīga disciplīna, lai atlicinātu laiku mācībām un lūgšanai, lai ieplānotu slimnieku apmeklējumus, apmeklējumus misijas nolūkā un veiktu citus reliģiskos pienākumus. To neapšaubīs neviens saprātīgs cilvēks. Tomēr pat visās šajās lietās, kas lielākā vai mazākā mērā pakļautas mūsu kontrolei, mums jāņem vērā apustuļa brīdinājums: “Jums būtu jāsaka: ja Tas Kungs tā gribēs, mēs dzīvosim un darīsim to un to” (Jēk.4:15). Tomēr runa šoreiz nav par centieniem un to plānošanu, bet gan par rezultātu plānošanu. Nevienam no apustuļiem pat prātā nenāca, ka viņi varētu Dievam noteikt, cik daudz cilvēku Viņam būtu jāatgriež un cik ilgā laikā! Apustuļu darbu 2. nodaļā minētais atgriezto skaits, kas bieži tiek citēts, lai uzsvērtu statistikas nozīmi, pilnībā attiecas uz rezultātu, pie tam gluži negaidītu. Vai gan mēs varētu iedomāties, ka apustuļi, aprēķinājuši “vidējo aritmētisko pieaugumu gada laikā”, teiksim, Jāņa Kristītāja darbošanās rezultātā, par savu ticības mērķi izvirzītu 3000 jaunatgriezto Vasarsvētku dienā!

Kā tālāk izsakās Makgavrans un Vāgners, pirms nāca klajā Baznīcas izaugsmes kustības publikācijas, šādu mērķu izvirzīšanu un plānošanu neviens nepazina: “Ap 1970. gadu tika likti pamati, lai sistemātiska mērķu izvirzīšana kļūtu par noteicošo misijas stratēģiju. Zeme nu bija uzarta un apsēta. Celtnes pamati bija ielikti”. Kaut arī dažkārt šīs plānošanas metodes nedod gaidītos rezultātus, grāmatas autori apgalvo, ka vairums baznīcu pēc to izmantošanas ir piedzīvojušas izaugsmi. Kā piemērs pirmām kārtām tiek minēti konservatīvie baptisti, Kristiešu un misionāru apvienība, dienvidbaptisti un Foursquare baznīcas Filipīnās laikā no 1964. līdz 1972. gadam. Šie piemēri ir visai zīmīgi, jo minēto baznīcu teoloģijā priekšroka tiek dota atdzimšanas kustības metodēm un paņēmieniem, bet tām ir vāja izpratne par žēlastības līdzekļiem. Šādā gadījumā doma izvirzīt mērķus attiecībā uz atgriežamo cilvēku skaitu tiešām varētu likties saprātīga.

* – Kā naidīgu un pārvaramu aizspriedumu Makgavrans citē Leslija Ņūbigina viedokli no International Review of Mission 1979. gada jūlija izdevuma: “Nekur Pāvila vēstulēs jūs neatradīsiet, ka viņš mudinātu savus lasītājus uz aktīvāku evaņģelizāciju. Jaunajā Derībā nav pilnīgi nekā tāda, kas sasauktos ar gluži vai izmisīgajiem aicinājumiem aktivizēt misijas darbu, kuri ir ierasti protestantu misijas praksē”.