Par ticības jēdzienu

Ja jēdzienu, ko izsaka vārds “ticēt”, var uztvert kā identisku jēdzienam, ko apzīmē vārdi “domāt”, “šķist” – tādējādi uztverot to kā zemāku izziņas pakāpi, salīdzinot ar zināšanām – tad tur parādās kaut kas no dogmatiskuma subjektīvā aspekta. Bet tā kā, kā mēs to redzējām, runa šajā sakarībā ir par apziņas veidošanu un apziņas saistību, tad tas nekādā ziņā nav pretstats zināšanām, bet gan zināšanu priekšnosacījums.

Ticības un zināšanu un, vēl vairāk, ticības un zinātnes pretstatīšana mūsu laikos parādās kā viens no prioritatīviem uzdevumiem, kad ticībai ir atbildība attiecībā uz kādu zinātnes veidotu pasaules uzskatu, kamēr, otrādi, no zinātnes skatpunkta raugoties, ticība tiek uzskatīta par novecojušu, par pirmszinātniskas cilvēka gara attīstības pakāpes izpausmi. Un tad var gadīties, ka, pielietojot vispārlietotās metodes, mēģina pamatot teoloģijas pretenzijas attiecībā uz tās zinātniskumu kā arī uz tās vispārējo nozīmi sabiedrībā, kas to tad ierindotu starp citām universitātē pārstāvētajām zinātnēm. Ka tādējādi nemanāmi var notikt dogmatisko pamatu nomaiņa un ka notiek atteikšanās no kristīgās dogmas atbildības, tas kļūst skaidrs tikai tad, kad izpētīts un izprasts dogmu konflikts virspusējā ticības un zināšanu pretstatījumā.

Bībeles rakstos mums parastais ticības un zināšanu pretstatījums vispār nav sastopams. Jēdzienus ticība (πίστις), zināšana[s] (γνῶσιν) un pie tā vēl sirdsapziņa (συνείδησις) zināmos gadījumos var pat lietot kā sinonīmus, aizvietojot vienu ar otru (1.Kor.8:7-12; Rm.14:1-2). Ticību var pretstatīt tiešai uzlūkošanai (1,Kor.13:8 u.t.; Ebr.11:1); tā pie tam tiek attiecināta uz Dieva vārdu, kurš apsola to, kas nākotnē redzamā veidā tiks piepildīts. Sastopams arī ticības pretstatījums šaubām vai mazticībai. Perikope, kas stāsta par grimstošo Pēteri (Mt.14:28-32), to parāda spriedzes situācijā, ko veido, no vienas puses, paļaušanās uz Kungu un Viņa vārdu, kas ļauj Pēterim staigāt pa ūdens virsu, un, no otras puses, bailes no dabas spēka, vēja, kas šķiet esam stiprāks par Kungu. Ir stipra un vāja ticība (Lk.17:5 u.t.; Mt.21:21; Mk.9:24; Mt.15:28 u.c.); turpat līdzās runāts arī par ticību. kas spēj “kalnus pārcelt” (Mt.17:20; 21:21), kā arī pavēlēt kokiem izrauties un dēstīties jūrā (Lk.17:6). Ticībā uz Jēzu tiek izdzīti dēmoni, dziedināti slimie un uzmodināti mirušie.

Minētajos piemēros redzams, kā pretstats ticībai, kas saistīta ar Jēzu un Viņa vārdu, vienmēr ir dabas spēku vara. Bailes no tā, kas visplašākajā vārda izpratnē sastopams dabā, ir šis visu aptverošais pretstats ticībai (sal. Mt.8:26). Visdziļākais pretstats ticībai ir bailes no nāves, nāves varas, kam pakļauti visi (Ebr.2:15).

Bibliskajā izpratnē ticība attiecas uz tiešu dzīves pieredzi. Bet pati tā šajā izpratnē dzīves pieredze nav, kāda, piemēram, pretstatā bailēm varētu būt optimistiska drošības sajūta par eksistenci. Ticība bibliskajā izpratnē ir sastapšanās ar Dievu Viņa vārdā un sadraudzība ar Viņu. Kristīgā ticība ir ticība uz Jēzu Kristu, un tā ir Svētā Gara dāvana. Tā attiecināta uz Jēzu Kristu, tāpēc ka Viņš to rada.

Tā ir vieta, kurā kristīgā ticība pēc savas būtības principiāli atšķiras no dogmatiskuma vispārējām un daudzveidīgajām izpausmes formām. To nevar skaidrot ar ticības satura patvaļīgu daudzveidību, bet gan tas attiecas uz kristīgās ticības pamatu un saturu saistībā ar Jēzus Kristus personu. “..jo es zinu, kam esmu paļāvies [oriģ: ..uz ko es ticu]” (2.Tim.1:12).

Attiecībā uz kristīgo ticību apzīmējumu dogma nedrīkst arī izmantot neierobežoti, tāpēc ka citādi tiktu atcelta tieši šī Jēzus Kristus personīgā ietekme. Piem., to, kas satur kādu simbolu, var gan apzīmēt, piem., par “Nīkajas dogmu” jeb par “Nīkajas ticību”. Taču tas, kas veido ticības īstenību, praksi, parādās tikai apliecinājumā pirmajā personā vienskaitlī – “es ticu” (credo) vai daudzskaitlī “mēs ticam” (πιστεύομεν).

Ticībai nav vēstures, tā nosaka vēsturi. Ticība, ja tā savā garīgajā būtībā pareizi aptverta, netiek arī iekļauta vēsturē, bet gan otrādi vēsture ietilpst ticībā. Mūsu gadu skaitīšana no Kristus dzimšanas un līdz tai notiek ar tādu pašsaprotamību, ka citas laika rēķinu pastāvēšanas iespējamības vēstures noteikšanai laika dimensijā grūti iedomāties. Ja gadi tiek skaitīti pēc reliģiski sportiskiem notikumiem, kā grieķu olimpiādes, pēc Romas pilsētas dibināšanas, pēc valdnieku valdīšanas laikiem vai pēc “tūkstošgadu valstīm”, tad tie visi ir piemēri vēsturiski nosacītai nepastāvībai. Arī mēģinājums laika datējumos Kristus Vārdu aizvietot ar teicienu “mūsu ēra” rāda vienīgi bezpalīdzību centienos atrast nebeidzamajā dabas apritē kādu pieturas punktu loģiskai orientācijai laikā. Bet to, ka Kristus ir Kungs pār vēsturi, rāda nevien tas, ka gadi rit virzienā uz to brīdi, kad Viņš tapa cilvēks, un šurp no tā, bet arī tas, ka gadu lineārā virzība neiestiepjas bezgalībā, bet gan orientēta uz laika un pasaules beigām, kurš nosacīts saistībā ar Kristus otro atnākšanu. Laika rēķini, kad tiek skaitīti ne vien gadi, bet notiek arī orientēšanās pēc dienām un svētkiem, ir iespaidīgs piemērs dogmatiskuma realitātei un kristīgās ticības īstenības raksturojumam. Ne vēsture nosaka ticību, bet gan kristīgā ticība atklāj vēsturi pēc tās izcelsmes un tās mērķa. Tādēļ gan loģiski gan vēsturiski ir nepareizi runāt par kristīgās ticības vēsturiskumu vai vēsturisku nosacītību. Bet šeit ir gan jāierauga, kā ticību, tai ietekmējot vēsturi, atkal un atkal pārbaudījumiem pakļauj citas dogmas, idejas un pieredze, kas gūta no radītā, radības novadā. Tā tas ir pēc 1.Jņ.5:4: “..un šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība.”

Ar šādu apsvērumu esam nonākuši pie nozīmīga secinājuma ticības izpratnes jautājumā. Ticību var saprast kā kaut kā uztveri vai kaut kā izpausmi; to var saprast arī kā kaut kā [kāda faktora] nosacītu. No šiem atšķirīgajiem pieņēmumiem var rasties pilnīgi pretējas teoloģiskas konsekvences. Bet ja apdomā, kas ir ticības pamats, un ja ņem vērā dogmatiskuma realitāti, tad būtu jāsaprot, ka kristīgajai ticībai nekad nav pretstatāma neitrāla sevis apzināšanās individuālajā eksistencē vai vēsturiskajā attīstībā, bet gan ka katrai sevis apziņai ir pašai savi pamatojumi, tātad arī dogmas un ticības saturs, kuri nosaka dzīves jēgu un mērķi un attiecības pret pasauli, kuri veido apziņas mērauklas arī cerībām un bailēm. Iespējams, ka kristīguma dominēšana mūsu situācijā ir iemesls tam, ka ticības pamatu un apziņas saistību konkurence tiek stipri vienkāršota par kristīgās ticības pretstatījumu t.s. “jauno laiku apziņai”, kura savās būtiskajās daļās tiek veidota tādējādi, ka kristīgums apšauba pats sevi. Tā ticība faktiski pārvēršas par privātu lietu, kuras vēsturiskā nozīme jāatklāj un kuras sociālā relevance jāpierāda.

Šī apcerošā sevis apšaubīšanas un sevis apliecināšanas situācija pēkšņi izmainās tad, ja ar pretenzijām uz absolūtismu parādās kādas citas reliģiskas grupas vai politiskas ideoloģijas, kas ļaudis aizrauj, saista vai biedē.

Tad centienu vietā pēc kristīgās ticības integrācijas kultūras un sociālajā jomā sabiedrībā parādās dogmatiska konfrontācija. Tā neīstenojas kristīgās draudzes perifērijā, bet gan tās kodolā. Tādā mērā, kādā zudusi kristīgās ticības pamata skaidrība, kristiešus bezpalīdzīgā sajūsmā aizrauj fascinējošās metodes, kas apsola dažādus ieguvumus dzīvē, un programmas, kas apsola dzīvē nepieciešamo. Grūti atšķirt mūžīgo dzīvošanu no izdzīvošanas, pārdzīvošanas, jo cilvēks jau vēlas dzīvot mūžīgi.

Ja ticību aprobežo ar cilvēka apziņas dažādo saturu un dažādajām saistībām, tad izplūst atšķirības tādos lielākoties neskaidros priekšstatos par jēdzieniem “pestīšana vai svētlaime” vai “patiesība”, pēc kuriem, kā tas jāpieņem, visi cilvēki gan sajūt vajadzību, gan arī apzinās to, ka pār tiem viņiem nav noteikšanas. Bet īstā ticībā runa ir vienīgi par patieso Dievu. Un tas savukārt neattiecas uz cilvēka spēju vai nespēju ticēt, bet gan uz patiesa un nepatiesa Dieva atšķiršanu. Luters savā pirmā baušļa skaidrojumā Lielajā katehismā ļoti skaidri parāda, ka Dievs un pārējie dievi nav kaut kas tāds, kas dod cilvēkam iespēju izvēlēties piedāvājuma un pieprasījuma formā, bet gan kas viņu pārvalda pašā viņa eksistences centrā, proti, sirdī: “Tas ir: tikai mani vien tev ir jātur par savu Dievu. Ko tas nozīmē un kā tas jāsaprot? Ko nozīmē – man ir Dievs, vai, citiem vārdiem sakot – kas ir Dievs? Atbilde: Dievs ir tas, no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās. Tātad – iemantot Dievu nav nekas cits, kā no visas sirds paļauties un ticēt Viņam, kā jau to bieži esmu teicis, – tikai sirds paļāvība un ticība nosaka, vai man ir Dievs vai elks. Ja tava paļāvība un ticība ir patiesa, tad arī tavs Dievs ir patiess, turpretī – ja paļaušanās ir neīsta un nepatiesa, tad nav arī patiesā Dieva, jo tie abi – ticība un Dievs – sader kopā. Kam tava sirds pieķeras un uz ko tā paļaujas, tas arī ir tavs Dievs.”

Pretstatījums, ko atklāj pirmais bauslis, ir radikāls, t.i., tas tver sakni, tāpēc ka viss cits, ko sirds varētu izraudzīties par savu dievu un kas tāpēc veido arī pamatu un mērauklu cerībām un bailēm dzīvē, nāk no dabas lietu varas un dievišķošanas. Šis ir teoloģiskās atbildības orientējošais punkts.