Par labdarību
“Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs. Kad tu dod mīlestības dāvanas, tad neliec to izbazūnēt savā priekšā, kā liekuļi to dara sinagogās un ielās, lai ļaudis tos godinātu. Patiesi Es jums saku: tiem jau ir sava alga. Bet, kad tu dod mīlestības dāvanas, tad tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara, tā ka tava dāvana paliek apslēpta; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās.” [Mt.6:1-4]
Ar atgādinājumu: “Sargaities, ka jūsu taisnība nav tāda, kas grib spīdēt ļaužu priekšā; citādi jums nav nekādas algas pie jūsu Tēva debesīs”, sākas jauns tēmu loks, kurā viens pēc otra tiek aplūkoti jēdzieni mīlestības dāvanas, lūgšana un gavēšana. Šīs trīs lietas cieši saistītas, kā, piem., sacīts Tob.12:9: “Lūgties, gavēt un dot mīlestības dāvanas ir labāk nekā krāt zelta dārgumus, jo mīlestības dāvanas atpestī no nāves, izdzēš grēkus un ved mūžīgā dzīvībā.”
Vārda “taisnība” plašā bibliskā nozīme aptver to, kas sākas ar Dieva gribu un nosaka ikviena tuvākā un arī kopuma labumu. Ja iepriekš sešās antitēzēs bija runa par Dieva baušļu pārmantojumu, skaidrojumu un izpildi, kas tātad attiecas uz mācību, tad tagad Kunga vārds mūsu skatu pievērš dzīvei pēc Dieva prāta, ārējai uzvedībai un iekšējai nostādnei. Jautājums nav par to, ka tiek dotas mīlestības dāvanas, ka tiek gavēts un lūgts, bet gan runa ir par to, kā tas notiek: cilvēku vai Dieva priekšā, domājot par sabiedrības tiesas vai Dieva tiesas spriedumu. Uzsvērta atkal tiek alga. Līdz ar to noskaidrojas arī kāda šeit pat ieraugāma šķietama pretruna, kur — Mt.5:16 — Kungs taču pārliecinoši saka: “Tāpat lai jūsu gaisma spīd ļaužu priekšā, ka tie ierauga jūsu labos darbus un godā jūsu Tēvu, kas ir debesīs.” Ka labos darbus redz, tā ir viena lieta, bet, ka tos dara, lai tie tiktu redzēti, tā ir pavisam cita lieta. Tāpēc arī vārds “redzēt” oriģinālajā [gr.] tekstā šajās divās vietās izteikts ar diviem dažādiem vārdiem, no kuriem pirmais izsaka juteklisko uztveri ar acīm, bet otrs, ciešamajā kārtā — “tikt redzētam” — sastopams svešvārdā “teātris”, kur tātad kaut kas tiek spēlēts priekšā, lai izpelnītos atzinību. Kopīga abos gadījumos tomēr ir attieksme pret Dievu, par kuru ikreiz runā kā par Tēvu.
Bet kā tas ir ar norādījumu pārbaudīt sevi, dodot mīlestības dāvanas? Atšķirība visos trīs gadījumos tiek piekodināta ar vārdu “patiesi”, t.i., “āmen” — “Es jums saku, tiem jau ir sava alga” (2.,5.,16. p.). Ar “āmen” uzsvērtais Jēzus vārds pirmajā personā ir teikts tiesneša dievišķā autoritātē, un tas mūs atkal pakļauj tiesai, kas nāks pār visu pasauli, kurā pārbaudīti tiks ne vien redzamie darbi, bet arī tas, kas apslēpts sirdī (1.Lku.29:17 u.t.; Ps.7:10; Ap.d.1:24; 15:8). Apslēptībai šeit ir divkārša nozīme: no vienas puses, tā attiecas uz to, kas norisinās mūsu sirdī; no otras puses, tā attiecas uz gaidāmo Dieva tiesas atmaksu, un Kunga vārds tādējādi mūsu sirdī nes gaismu. Tādēļ uzruna ikreiz no daudzskaitļa “jūs” pāriet uz vienskaitļa “tu”.
Kas manī tādējādi tiek atsegts un man noņemts?
Ir uzkrītoši, cik ļoti šie piekodinājumi ietekmējuši mūsu ikdienas valodu. Piemēram, “mīlestības dāvanas” — vārdkopa, kas cēlusies no Jaunās Derības grieķu valodas (eleemosynee; vāc. Almosen) un nozīmē no Dieva apžēlošanās izrietošās žēlsirdības darbu un attieksmi. Bet arī tas, ja kaut ko liek “izbazūnēt” — kā var notikt, ja par dāvinājumiem ziņo dievkalpojumā, tieši vai netieši norādot uz dāvinātājiem —, varbūt var rosināt kritiski pārbaudīt attiecīgus paziņojumus no kanceles, ziņojumu dēļus ar ziņojumiem par ziedojumiem u. tml. Bet cik tālu gan tad aizies mūsu sevis pārbaude ar Kunga vārdu, ja apdomāsim, cik lielā mērā mēs vadāmies no tā, kas sabiedrībā var gūt piekrišanu un atzinību, jautājot, kādu iespaidu mūsu rīcība radīs ļaudīs.
Netrūkst gadījumu kristiešu dzīvē un pasākumu baznīcas sarīkojumos, kur notiek kaut kas, kas iecerēts, lai to redzētu un izbazūnētu, lai tas gūtu atzinību. Tā var gadīties, ka dievkalpojumi tad kļūst par “teātri”, ka baznīcas vadības orgāni savos lēmumos orientējas pēc sabiedriskās domas virzieniem, vadās no tā, kas labāk izskanēs masu saziņas līdzekļu atspoguļojumos, un baznīcas darba jomas tā tiek pakļautas spaidiem — demonstrēt savu sabiedrisko noderīgumu vai solidaritāti ar zināmām grupām. Tad kā atalgojumu sagaidām sabiedrības piekrišanu, atzinību un draudzes locekļu skaita pieaugumu. Bet sagaidāmās sekas šādai mērķa nostādnei tad ir tādas, ka baznīca un tās aktivitātes var gan gūt atzinību, kamēr Debesu Tēvs netiek godāts un netiek atzīts un apliecināts savā Dēlā Jēzū Kristū.
Tāpat par sakāmvārdu sarunu valodā kļuvis teiciens “tava kreisā roka lai nezina, ko labā dara”, kas mums sniedz mērauklu, novelk robežšķirtni, ar ko pārbaudīt mūsu mīlestības dāvanu derīgumu un iespējas.
Turpretī šeit, mūsu Kunga mācībā, skats pilnīgi tiek vērsts uz Dievu un algu debesīs, ko svētības apsolījumos Kungs droši apsolījis saviem mācekļiem: “Tavs Tēvs, kas redz slepenībā, tev to atmaksās”. “Tavs Tēvs” ir Dievs, proti, caur Dieva Dēlu. Tā arī šeit tiek uzrunāti tie, kas ir Dieva bērni saskaņā ar debesu mantojuma apsolījumu (Mt.5:5; Rom.8:15-17; Gal.4:1 u.t.). Dieva bērnu labdarība pēc šī apsolījuma notiek tātad nevis tāpēc, lai saņemtu algu, bet gan tāpēc, ka šī alga mums apsolīta un lai mēs to nepazaudētu, meklējot pie cilvēkiem algu un atzinību.
“Lai Dievs [tev to] atmaksā”, arī šis teiciens sastopams sarunu valodā, šādi ar aizlūgumu devējam pateicas dāvanas saņēmējs. Tas ir plašā mērā piemirsts atgādinājums, ka arī mums par savām mīlestības dāvanām no cilvēkiem nav jāgaida vai pat jāpieprasa pateicība un atzinība, jo mēs taču zinām, ka algu mēs saņemsim no Dieva.
Kas sirdī paslēpts, Dievam redzams un zināms. Bet to, ko mēs, cilvēki, negribam vai nevaram saskatīt, – to mums atklāj Dieva vārds: “Cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi” (1.Sam.16:7).
Beidzot vēl jāņem vērā, ka labie darbi nestāv līdzās ticībai, nepapildina to, nedz arī seko tai. Tie tiek īstenoti ticībā un izriet no tā, ka Dievs caur Kristu ir mūsu Tēvs. Viņš tiesā cilvēkus ne tikai pēc tā, kas ārēji saskatāms viņu darbos, bet arī pēc viņu vārdiem un pat pēc viņu siržu domām. Viņa priekšā nekas nav un nepaliek apslēpts. Katru šķietamu dievbijību, kas varbūt rod cilvēku atzinību, Dieva vārds ne vien izvērtē, bet tā tiek arī atdalīta kā ar asu zobenu (sal. Ebr.4:12).
- Kungs, Tēvs debesīs, Tu saskati apslēpto mūsu sirdī, izpēti un pārbaudi mūsos to, ko mēs darām, runājam un domājam. Tu pazīsti mūsu sirds patmīlību, iedomību un ārišķīgumu, to, cik ļoti mēs meklējam cilvēku spriedumu un no tā bīstamies, tāpēc ka nepaļaujamies uz Tavu apsolījumu.
Kungs, stiprini ar sava Dēla teikto vārdu mūsu ticību sava Gara spēkā, ka mēs Tev kalpojam savā tuvākajā, tāpēc ka Tu mūs esi pieņēmis par saviem bērniem.
“Lai reiz beidzas bezdievīgo niknums un droši stāv taisnais, jo Tu pārbaudi sirdis un īkstis, Tu, taisnais Dievs!” (Ps.7:10). Āmen.
Labrīt visiem!LOTāRS,INTA,INTARS.