Par dabisko dievatziņu un dabisko likumu

Simptomātiski, ka ticības apliecību pozitīvais skatījums uz dabisko likumu dažkārt ir cieši savijies kopā ar kritisku izvērtējumu. Viens šāds piemērs kalpos par pāreju, kur mēs turpmāk runāsim par dabiskā likuma “lielo gaismu”. Apoloģijā sacīts:

Visur Rakstos ir jāizšķir šīs divas galvenās mācības – bauslība un apsolījumi, un tās ir arī jāmāca.. No šīm divām mācībām mūsu pretinieki izvēlas bauslību un ar to grib iegūt grēku piedošanu un attaisnošanu, jo līdz zināmai robežai cilvēka prāts saprot bauslību (tā ir dievišķi ierakstīta cilvēka prātā).

Vācu teksts te saka, ka dabiskais likums saskan ar Mozus bauslību jeb desmit baušļiem.

Vēl šeit varētu pievienot Konkordijas formulas vārdus, kas jau tika citēti mūsu ievadā. Proti, ka cilvēka prāts jeb dabiskais prāts.. sevī vēl glabā nespodru atziņas dzirksti par Dieva esamību, kā arī par bauslības mācību (Rom.1:19). Tomēr tiem tūdaļ seko arī paskaidrojums par dabiskās gaismas nepietiekamību saistībā ar pestīšanu.

Konkordijas formulas piektajā artikulā ir atrodami līdzīgi vārdi:

Kā Dr. Luters šo atšķirību ar īpašu cītību gandrīz visos savos darbos uzsvēris un tieši norādījis – ka gluži citāda ir Dieva atziņa, kura nāk no Evaņģēlija, nekā tā, kuru māca un mācās no bauslības, jo arī pagāni no dabiskā likuma zināmā mērā guvuši Dieva atziņu, tomēr viņi nav Dievu nedz pareizi atzinuši, nedz pareizi godājuši (Rom.1:20-21).

Abas šīs vietas Vienprātības grāmatā norāda uz Vēstules romiešiem 1. nodaļu, atrodot tajā bībelisku pamatojumu mācībai par pagānu dievatziņu. Gluži kā iepriekšējā baznīcas tradīcijā, arī te šie Bībeles citāti tiek ņemti ļoti nopietni, uzsverot šos tekstus par dabiskā likuma par galvenajām pierādījuma vietām Svētajos Rakstos.

Visvairāk tas attiecas uz diviem pantiem no Pāvila Vēstules romiešiem: “Jo, ko par Dievu var zināt, tas viņiem ir atklāts: Dievs pats viņiem to atklājis. Kopš pasaules radīšanas Viņa neredzamās īpašības, gan Viņa mūžīgais spēks, gan Viņa dievišķība, ir skaidri saredzamas Viņa darbos, tāpēc viņiem nav ar ko aizbildināties.” (Rom.1:19-20)

Iespējams, ka mums vēl ir svarīgi piebilst, ka Konkordijas formulas autori lasīja šo fragmentu nevis – “kopš pasaules radīšanas”, bet gan atbilstoši Lutera tulkojumam – “ka Viņa mūžīgais spēks un Viņa dievišķība ir skaidri saredzamas, kā tās uztveram caur radītam lietām t.i. caur radību”.

Pēdējais citāts no Konkordijas formulas ir svarīgs arī citādā ziņā. Tam pievērsīsimies mazliet izvērstāk. Tas saistīts ar to, ko Luters pauž praktiski visos savos darbos, kur runāts par dabisko likumu. Līdzīgi teikts arī citviet Konkordijas formulas tekstā, kur tās 7. artikulā mēs lasām:

Augsburgas ticības apliecības pareizā izpratne un nozīme vistiešāk un labāk atrodama Dr. Lutera doktrinārajos un polemiskajos rakstos un tai jātiek ņemtai no šiem rakstiem.

Šajos vārdos pausta pārliecība, ka, ja kāds uzdrošinās sagrozīt ticības apliecības, kas ir vajadzības dēļ apkopoti formulējumi, tad ticības apliecību aizstāvībai var izmantot plašu teoloģisko materiālu, kurā Luters uzskatāms par ievērojamāko Augsburgas ticības apliecību apliecinošo baznīcu skolotāju. Tam ir sava nozīme arī jautājumā par dabisko likumu, un šī nozīme ir diezgan pārsteidzoša.

Pēc būtības Lutera darbi sniedz skaidru un bagātīgu dabiskā likuma izklāstu. Konkordijas formulas 5. artikulā tās autori bija paredzējuši dot arī izvērstu Pāvila vēstules Romiešiem 1. nodaļas skaidrojumu, kas pēc Brandenburgas pārstāvju uzskata bija jāiekļauj ticības apliecības tekstā. (Tomēr fakts, ka tas nenotika, nenozīmē kritiku, bet drīzāk šo izvēli noteica vēlme vēl vairāk nepagarināt jau tā apjomīgo ticības apliecības tekstu.)

Šis apskats ir atrodams Lutera vienpadsmitajā sprediķī (1537.gada 20.oktobrī) par Jāņa evaņģēliju 1.-4. nodaļās, kur cita starpā sacīts:

(pagāni) nemaz nav bijuši tik nesaprātīgi: tie ir labi apjautuši, ka ir Dievs, kas soda – grēkus. Turklāt viņi ar prāta palīdzību ir tīri labi spējuši izdibināt, ka debesīs nospraustās orbītas nevarētu būt un pastāvēt bez valdnieka. Tā runā Pāvils (Rom. 1).

Viņš turpina par Rom.2:15, kurā ir mācīta iedzimta, cilvēkā mītoša dievatziņa: bauslība ierakstīta viņu sirdīs. Saturiski šeit ir konstatējams nošķīrums starp iegūtu un iedzimtu dabisko dievatziņu.

Šim tekstam varētu pievienot vēl daudzus citus. Baznīcas postilas Trīsvienības sprediķī par prātu ir sacīts, ka tas katrā ziņā ir “vājš”, ja to salīdzina ar Gara atklāsmē dotajām atziņām – prāts pats par sevi var sniegties tiktāl.. ka jābūt vienai mūžīgai, dievišķai būtnei, kas radīja visas lietas, tās uztur un pārvalda. Uzlūkojot skaisto, brīnišķīgo radību gan debesīs, gan virs zemes, kas ir tik brīnumaina un sakārtota, un kas nepārprotami radīta un darbojas savā gaitā, – prātam jāatzīst: Nav iespējams, ka tas būtu radies un darbojies pats no sevis un nejaušā veidā, bet ir jābūt kādam radītājam un kungam, no kura viss ir nācis un kurš visu pārvalda, kā Pāvils to saka Vēstules romiešiem 1. nodaļā.

Tālāk Luters izvērš šo domu:

kā arī pagānu Aristotels savā labākajā grāmatā, pamatojoties uz gudrākā dzejnieka Homēra vārdiem, izdarīja secinājumu, ka laba valdīšana nevarēs pastāvēt tur, kur būs vairāk par vienu kungu.. Tas bez šaubām ir patiesi un pareizi, jo pats Dievs ir iedēstījis šādu gaismu un saprašanu cilvēka dabā, lai dotu nojausmu un priekšstatu par Savu dievišķo valdīšanu, ka Viņš ir vienīgais Kungs un visu būtņu Radītājs.

Fragments no Lutera skaidrojuma par pravieša Jonas grāmatu arī citē Vēstules romiešiem 1. nodaļu.

Šeit jūs redzat, ko Pāvils saka Rom.1:19, ka Dievs ir pazīstams visiem pagāniem.. un ka dabiskais prāts zina, ka dievība ir kaut kas dižens.. Dabiskā prāta gaisma spēj sniegties pat tiktāl, ka uzlūko Dievu par labu, laipnu, žēlsirdīgu un saudzīgu. Tā ir dižena gaisma.

Līdzīgi apgalvojumi par dabisko dievatziņu saistībā ar Vēstules romiešiem 1. nodaļu ir atrodami Lutera lielajā Vēstules galatiešiem skaidrojumā (Gal.4:8-9) un 1.Mozus grāmatas skaidrojumā (1.Moz.17:7-8). Tā kā mums ir tik daudz tekstu, kuri sniedz pietiekamu liecību, tad ar pilnām tiesībām mēs varam šeit citēt Galda runu vārdus, kam pašiem par sevi nebūtu pierādījuma vērtības, taču šajā gadījumā tie būtu jāuzskata par uzticamu Lutera vārdu atspoguļojumu, jo tie saskan ar daudzām citām vietām no Lutera darbiem:

Es nevaru iedomāties, kādam ir jābūt cilvēkam, kas nopietni netic Dieva esamībai, ja tas ikdienas redz sauli uzlecam utt. Tādam ir jāpārdomā un jājautā sev—vai tā ir bijis jau kopš mūžības, vai arī tam jānodur acis uz zemi.., jo šķiet neticami.. ka var uzlūkot radīšanas darbus un nesaprast, ka aiz tā stāv kāds, kas visu pārzina, pārvalda un uztur.

Kad mūsu ticības apliecības runā par dabisko dievatziņu un dabisko likumu, tad šie vārdi ir saprotami ar šo papildus materiālu palīdzību. Šīs un tamlīdzīgas atsauces mūs nesaista pie atsevišķa teologa katra izteikuma, taču vienlaikus tās dāvā mums ietvaru un bagātīgu ieskatu mūsu ticības apliecību bībeliskajā ekseģēzē. No iepriekš sacītā ir acīmredzams, ka Luters nekādā veidā nav gribējis noliegt iespēju, ka dabiskais prāts var nonākt pie zināšanām par Dievu. Pateicoties Kanta filozofijas ietekmei uz vēlākajiem teologiem, mums ir izveidojies priekšstats it kā Luteram nav bijis nekādas nojausmas par dabisko likumu.