Pamācība par mīlestību

“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis. Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas. Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” (1.Kor.13:1-3)

Mūsu teksts nav mierīga pamācība par mīlestību. Tā vietā tas ir kvēlojošs slavas psalms, kurā svētais Pāvils, paceļoties uz patiesas kristīgās iedvesmas spārniem, slavē mīlestību tās debesu skaistumā un nesalīdzināmajā krāšņumā. Viņš saka: “Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.” Tas, ko viņš šeit iedomājas, ir cilvēks, kurš runā visās cilvēku valodās un pat eņģeļu valodā, lai visa pasaule būtu pārsteigta un klausītos viņā, taptu aizkustināta un pievērsta Kristum. Bet, ja tāda cilvēka sirds būtu tukša no mīlestības, ja viņš tik cildeni runātu par Dieva Vārdu grēciniekiem aiz egoisma un iedomības, nevis ar vēlmi glābt dvēseles, ja viņš tā runātu, lai citi viņu slavētu, tad viņš nebūtu nekas vairāk kā instruments, kas iepriecina citus ar saviem jaukajiem zvārguļiem, bet pats tos nejūt un nepiedzīvo. Viņš atmodina citus dzīvībai, bet pats ir miris. Viņš ved citus pie Dieva žēlastības, bet pats paliek zem Dieva dusmām. Viņš ved citus uz debesīm, bet pats nokļūst ellē.

Svētais apustulis turpina: “Un, ja es pravietotu un ja es zinātu visus noslēpumus un atziņas dziļumus, un ja man būtu pilnīga ticība, ka varētu kalnus pārcelt, bet nebūtu mīlestības, tad es neesmu nekas.” Ja cilvēks spētu iztulkot visus Rakstus un atšifrēt to slepeno jēgu, ja viņam būtu tādas zināšanas, lai viņš varētu pareizi spriest visu par kristīgo dzīvi un doktrīnu, ja viņa ticība būtu tāda, ka viņš spētu pārspēt visus brīnumainos darbus, pat līdz kalnu pārcelšanai, ja viņa sirds paliktu bez mīlestības, tad viņš savas dāvanas uzskatītu nevis par līdzekli, lai kalpotu citiem, bet gan kā veidu, lai celtu godā sevi. Tādējādi viņa darbu dēļ cilvēki viņu augstu novērtētu, bet Dieva priekšā viņam nebūtu nekādas vērtības.

Visbeidzot Pāvils piebilst: “Un, ja es visu savu mantu izdalītu nabagiem un nodotu savu miesu, lai mani sadedzina, bet man nebūtu mīlestības, tad tas man nelīdz nenieka.” Tas ir, pat ja cilvēks paveic lielus darbus, kas tiek uzskatīti par mīlestības darbiem, sadalot visu, kas viņam ir, starp nabadzīgajiem, lai pats kļūtu nabags, un ļaujot sevi kā kristieti sadedzināt Evaņģēlija ienaidniekiem, mīlestības trūkums viņa sirdī padarītu viņa dāsno žēlastību, brīvprātīgo nabadzību un mocekļa nāvi par līdzekli svētuma reputācijas un pēcnāves slavas iegūšanai pasaulē. Par visu labo, ko viņš ar saviem darbiem būtu darījis citiem, viņš saņemtu tikai laicīgu atlīdzību par to.

Šeit mēs redzam, cik svarīga ir mīlestība. Cilvēks var runāt kā eņģelis, mīlīgi un spēcīgi, tā ka viņa runāšana izklausītos kā zelta āboli sudraba apvalkā. Viņi var zināt visus Rakstus no galvas. Viņam var piemist pat apustuliskas zināšanas un spēja veikt pārsteidzošus brīnumus. Viņš var būt bagāts ar darbiem. Ikviens var viņu slavēt kā cēlu cilvēces labdari un lepoties ar viņu kā dedzīgu Kristus valstības veicinātāju. Viņš pat var beigt savu dzīvi mocekļa nāvē. Bet, ja tas viss neplūst no mīlestības, viss, ko viņš ir paveicis, ir netīra upe no piesārņota avota. Bez mīlestības viņš nav kristietis, neskatoties uz visām viņa dāvanām un redzamajiem mīlestības darbiem. Mīlestība ir visu dāvanu patiesais vainags. Mīlestībai vienīgajai ir patiess svars visu darbu mērogā. Kur tās trūkst, visi darbi un visa cilvēka dzīve paliek grēcīga, tad cilvēks joprojām ir pazudis un Dieva priekšā noraidīts.

Katrs no mums lai pārbauda sevi, lai redzētu, vai viņa sirdī mīt mīlestība un vai visi viņa redzamie kristīgie darbi plūst no šī avota.