Pa kuru ceļu iesim?

Jūs noteikti esat redzējuši fantastikas filmas par to, kā pasaule varētu izskatīties, nu teiksim, XXI gadsimta beigās.

Bieži tie ir šausmu stāsti par atomkara izpostīto dzīvi virs zemes, kur cilvēki siro apkārt kā mežoņi, vai arī tā ir augstas tehnoloģijas pasaule, kur roboti un kiborgi ir sākuši konkurēt ar cilvēkiem par to, kam būs noteikšana virs zemes. Tās mēdz būt ļoti drūmas filmas par tumšu nākotni, kad ir progresējis viss cits, tikai ne cilvēcība un savstarpējā saskaņa.

Grūti pateikt, kāda būs nākotne. Taču reālajā dzīvē mums visiem patīk domāt, ka nākotne atnesīs labākus laikus. Visi cilvēki lolo cerības par gaišu nākotni. Varbūt tagad klājas grūti, bet gribas domāt, ka drīz būs vieglāk. Gan Latvijas, gan mūsu dzīvē notiks progress, un viss kļūs labāk.

Interesanti, ka arī jauniešu kultūrā ienācis vārds “progresīvs”. Progress tā ir pārliecība par to, ka notiek nemitīga attīstību uz priekšu, uz augšu. Nemitīgi ienāk jauni tehnoloģiski izgudrojumi un jauninājumi, kas it kā atvieglo un uzlabo cilvēku dzīvi. Ne viens vien jaunietis tic – ja mēs būsim progresīvi, tad savas problēmas atrisināsim.

Tādēļ modernais cilvēks arvien tiecas pēc visa jaunā. Tam spilgts piemērs ir mobilo telefonu izplatīšanās. Vieni modeļi nomaina citus. Kas nesen bija jauns, moderns, drīz vien jau kļūst vecs. Tas, kas mums pieder, vairs neder, un mums vajag kaut ko jaunāku un labāku.

Tas viss cilvēkiem liek noticēt, ka dzīvojam progresīvā laikmetā. Un tiešām, daudzās mūsu dzīves jomās ir notikusi attīstība. Ir aizraujoši redzēt, ko spēj paveikt modernās tehnoloģijas un, piemēram, medicīna. Speciālisti, kas orientējas šais lietās, paredz, ka mēs piedzīvosim vēl lielākus un iespaidīgākus tehnikas brīnumus.

Bet mēs varam pavisam vienkārši pavaicāt: Vai cilvēks, kam ir mobilais telefons, ir laimīgāks par to, kuram tā nav? Vai cilvēks, pateicoties progresam, ir kļuvis labāks un laimīgāks? Droši vien, ka ne. Progress nereti ir padarījis cilvēku nevis labāku, bet drīzāk – steidzīgāku un nervozāku. Un daudzu sirdīs valda vientulība un izmisums.

Dieva vārda gudrība māca: “Uzlūkojiet dzīves ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to, un jūs atradīsit mieru savai dvēselei.” (Jer.6:16) Šie vārdi mums saka, ka jāskatās nevis nākotnē, bet tieši otrādi pagātnē. Tātad mums vajadzīga nevis ticība progresam, bet senām, pārbaudītām vērtībām. Ceļš uz dvēseles mieru, uz saskaņu ar Dievu, uz tīru sirdsapziņu šis ceļš nav jauns, bet gan sens jo sens.

Daudz cilvēku ir pametuši un aizmirsuši šo ceļu. Viņiem tas izlicies vecmodīgs un neprogresīvs. Viņi ir atteikušies no svētības un laimes ceļa. Tie meklē kaut ko jaunu un modernu. Taču, lai kā viņi meklētu un kādus ceļus ietu mieru ar Dievu viņi neatrod.

Vai prātīgāk nav paklausīt Dieva aicinājumam? Meklējiet šo seno ceļu un ejiet pa to. Tad “jūs atradīsit mieru savai dvēselei.” Šis ceļš nav nekas cits kā atgriezties pie Dieva, nožēlot savus grēkus un ticēt Jēzum. Šis ceļš ved pie Jēzus krusta, kur atrodama grēku piedošana un miers ar Dievu. Vienalga, ko nākotne mums nesīs – gaišākus vai tumšākus laikus – mums ir jāmācās staigāt šo Dieva svētības ceļu.

Kad cilvēki vecumdienās atceras un pārdomā savu dzīves ceļu, viņi bieži nožēlo daudzas lietas, ko darījuši un nav darījuši. Taču vēl neviens un nekad nav nožēlojis to, ka gājis seno svētības un laimes ceļu – sekojot Kristum. It īpaši cilvēks to nenožēlo sava mūža nobeigumā. Cauri nāves vārtiem neviens nevar nākt mums līdzi. Jēzus vienīgais to var.