Nemirstīgais

Domāju, ka ne jau tikai izcili talanti un mākslinieki ir fantazējuši par to, ko paliekamu tie varētu atstāt aiz sevis šai pasaulē. Neskaitāmi ir alkuši pēc tā, lai viņu skanīgais vārds vēl ilgi pēc viņu nāves tiktu cildināts ne tikai viņu pēcnācēju vidū, bet viņi būtu iemūžināti arī vēstures grāmatās, muzejos un pieminekļos.

Ne vienam vien valdniekam, karavadonim, filozofam, pētniekam un izgudrotājam tas ir izdevies. Gandrīz visi pazīst tādus vārdus kā Platons, Napoleons, Hitlers, Einšteins u.c. Tomēr ir arī jāatzīst, ka ļoti daudzu cilvēku godkāre un ambīcijas tā arī ir palikušas neapmierinātas un viņu vārds ir izdzisis un zudis no ļaužu piemiņas.

Cilvēks ir mirstīgs, un tāpēc nav brīnums, ka tas vēlas, lai vismaz viņa vārds “ieietu vēsturē” un kļūtu nemirstīgs. Protams, šai vēlmē mēs varam saskatīt kā pozitīvo – izdarīt kaut ko nozīmīgu, paliekamu, tā arī negatīvo – pārlieko godkāri paveikt ko par katru cenu un jebkādiem līdzekļiem.

Tomēr ja mēs gribētu noteikt “pašu nemirstīgāko” vārdu, kas cauri laikiem ticis un tiek pieminēts visvairāk, par kuru sarakstīts visvairāk grāmatu, dzejoļu un dziesmu, tad nav šaubu, ka Jēzus šeit ir ārpus konkurences. Viņš pēc sevis šai pasaulē ir atstājis ļoti dziļas pēdas.

Kā gan Jēzus to spējis panākt? Viņš taču nav sarakstījis nevienu grāmatu vai sacerējumu (evaņģēlijus vēlāk sarakstīja Viņa mācekļi). Jēzus bija ceļotājs un klejotājs, Viņam nebija pat savas mājas, Viņš neatstāja aiz sevis nekādus īpašumus vai mantas, ko varētu ievietot muzejā. Viņš nebija precējies, un Viņam nebija pēcnācēju vai dzimtas.

Faktiski mēs par Jēzu neko nezinātu, ja vien Viņš nebūtu atstājis ļoti dziļas un paliekamas pēdas cilvēkos, savos sekotājos. Ar Saviem vārdiem un darbiem Viņš spēja mainīt ne tikai laikabiedru, bet arī daudzu cilvēku dzīvi dažādās zemēs, tautās un gadsimtos, tai skaitā arī mūsdienās.

Bībelē sacīts: “Dievs Jēzu ir ļoti paaugstinājis un dāvinājis Viņam vārdu pāri visiem vārdiem.” (Fil. 2:9) Viņa vārds ir pāri citiem, jo Viņš nav parasts cilvēks, bet gan svēts un nemirstīgs Dieva Dēls, kas nācis virs zemes un kļuvis par cilvēku. Jēzus paveica to, ko nespēja izdarīt neviens cits – Viņš dzīvoja svētu, nevainojamu dzīvi un ar savu nāvi samaksāja par visu cilvēku grēkiem.

Kāds Jēzus nāvi ļoti trāpīgi ir salīdzinājis ar izziedējušās baltās pienenes galvu, kura tiek nopūsta. Liekas, ka līdz ar to pienene ir iznīcināta, taču tā tikai šķiet – jo sēklas aizlido pa vējam uz dažādām pusēm un ar laiku rada daudz jaunu stādu. Tāpat pēc Dieva prāta tas ir noticis ar Jēzus nāvi, kuras svētība ir izplatījusies pa visu pasauli un nesusi neskaitāmi daudziem jaunu dzīvību.

Tāpēc Jēzus vārds ir pāri visiem vārdiem. “Nav pestīšanas nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā lemta pestīšana.” (Ap.d.4:12) Neviens mirstīgais nevar nostāties Viņam blakus. Neviens cilvēcisks sasniegums nevar līdzināties Viņa nopelnam.

Tomēr Jēzus nav sagādājis sev vārdu un slavu savtīgu mērķu dēļ, bet gan mums visiem par labu. Jo caur Savu vārdu Viņš grib iemūžināt arī mūsu vārdus. Kas tic Viņa glābjošam vārdam, tas ir ierakstīts Dzīvības grāmatā un tā vārds ir kļuvis patiesi nemirstīgs.