Nekas ievērības cienīgs

“Visa miesa ir zāle.” [Jes.40:6]

Viss cilvēciskais ir aplams, vājš, nedrošs, apšaubāms, pārejošs, un tāds ir cilvēka prāts, jūtas, domas un domāšana. Piemēram, vienā brīdī es saskatu Dievu it visā, kas ir manu acu priekšā, bet nākamajā es domāju, ka Dieva vispār nav pasaulē. Vienubrīd es domāju, ka Dievs ir tīra, pāri plūstoša žēlastība un mīlestība, citubrīd – ka Viņš ir īgns, dusmīgs, bargs un no manis novērsies. Vienā mirklī es domāju, ka esmu gana patstāvīgs kristietis, bet nākamajā – ka esmu gluži bezcerīgs grēcinieks.

Īsi sakot: visa mana domāšana un jušana ir kā vēja dzenāta niedre. Viss ir šaubīgs, nedrošs, aplams, pārejošs un maldinošs. Kā pravietis saka: “Visa miesa ir zāle.” Tā es beidzot redzu, ka nekas no tā, ko pats domāju, nav īpašas ievērības cienīgs. Kungs, kā gan es sevi mierināšu? Jā, es zinu, ka ir tikai viena droša un mūžīgi nesatricināma lieta. Debesu tronī sēž Tiesnesis – lielais, svētais Dievs! Viņš ir runājis un sūtījis no debesīm mūžīgi negrozāmo Vārdu, un tā tiesas stāv nesatricināmi kā kalni. Debess un zeme zudīs, bet neviens burts no Viņa Vārda nezudīs un netiks izmainīts.

Ko šis mūžīgais Vārds saka par mums, par mūsu cienību vai necienību, vai par to, kā izskatāmies Dieva acu priekšā? Tas saka: “Tas Kungs skatās no debesīm uz cilvēku bērniem un raugās, vai jel kāds ir sapratīgs un meklē Dievu. Bet viņi ir novirzījušies, visnotaļ izvirtuši; nav neviena, kas dara labu, it neviena” [Ps.14:2–3]. “Dievs redzēja, ka cilvēku ļaunums augtin auga zemes virsū un ka viņu sirdsprāta tieksmes ik dienas vērsās uz ļaunu” [1.Moz.6:5]. “Nav neviena taisna, it neviena” [Rom.3:10].

Te mums jāpiebilst, ka Dievs ir tik svēts, ka Viņam pat debesis nav pietiekami skaidras. Pat eņģeļos Viņš redz nešķīstību un Viņa svētajos ģeķību. Tādējādi mēs redzam, ka neviens cilvēks nevar pastāvēt Viņa priekšā. Mēs redzam, ka visi ir pelnījuši mūžīgo pazušanu un visi šai ziņā ir vienādi. Mēs redzam, ka Jūda un Jānis ir vienlīdz pelnījuši pazudināšanu. Mēs redzam, ka Pēteris un burvis Sīmanis, jaunava Marija un ielasmeita – visi vienlīdz pelnījuši to pašu elli.

Tu saki: cik briesmīgi un absurdi! Redzi, kā mūs prāts iebilst pret to, kad pareizi saprotam šo vārdu saturu: “Jo tur nav nekādas starpības; jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs Savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū” [Rom.3:22–24].

Cilvēku priekšā ir atšķirības, bet ne Dieva priekšā. Nav šaubu, ka attālums starp dziļu ieleju un kalnu virsotni virs zemes ir liels. Bet, kad uz tiem abiem raugāmies no liela attāluma – no saules, tad šī atšķirība izzūd. Šī atšķirība vairs netiek ņemta vērā, jo attālums līdz tiem abiem ir tik liels, ka mēs sakām: attālums ir bezgalīgs.

Tā arī mūsu vidū pastāv atšķirības – viens cilvēks ir atšķirīgs no otra, viens brīdis ir atšķirīgs no otra. Bet Dieva priekšā tā tas nav. Viss, ko sauc par cilvēku, pat ticīgs un dievbijīgs kristietis, ir vieni vienīgi nešķīsti pīšļi, un vislabākie darbi ir saindēti ar vecās čūskas indi.

Kristieša ticība, mīlestība, lūgšana un slavēšana ir viņa vislabākie darbi, un tie ir Dieva Gara radīti. Bet arī tie ir sasmērēti ar grēka miesas netīrību. Kristieša ticība ir sajaukta ar sārņiem, paštaisnību un neticību. Viņa mīlestība ir niecīga, ierobežota un nevērīga. Viņa lūgšana un slavēšana ir vēsa, nespēcīga un Dieva varenās majestātes necienīga.

Šie nebeidzamie trūkumi būtu pietiekami, lai cilvēku nolādētu. Un turklāt tas visu laiku krīt grēkā un savā dzīvē padara sevi nešķīstu. Tas nekad nespēj būt tik modrs, ka netiktu daudzkārt apgānīts ar bezdievību. Visa pasaule ir apklāta ar netaisnību bangojošiem grēku plūdiem – elkdievību, neticību, skumjām, izmisumu, nelietīgu Dieva vārda valkāšanu, zaimošanu un bezdievīgām runām, svētās dienas nesvētīšanu, nepaklausību, dusmām, naidu, strīdiem, laulības pārkāpšanu, izlaidību, nešķīstību, mantkārību, zaglību, krāpšanu, melošanu un nomelnošanu. Un, kur tas neparādās darbos, tur sirds ir pārpilna ar ļaunām kārībām, domām un iekšējām tieksmēm, kas ir nešķīstas svētā Dieva acu priekšā.

Tāds ir kritušās cilvēces stāvoklis! Kā lai cilvēks pastāv Dieva priekšā? Cilvēk, kā tu samaksāsi savu parādu? Tu nevari atdot vienu, kad tev prasa tūkstoti. Pat ja tu esi bijis kristietis jau ilgu laiku, daudz pieredzējis un paveicis, tomēr tas neko nelīdz. Bēdas tev, kad Dievs uz tevi raugās ar Savām svētajām acīm! Seno laiku pazemīgais Dieva kalps to ļoti labi apzinājās un tāpēc Dievam lūdza: “Neej tiesā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū” [Ps.143:2].

Dieva priekšā neviens cilvēks nav taisns. Tāds ir Viņa vārda spriedums. Raugi, cik ļoti tas nesaskan ar mūsu domām un jūtām! Cilvēki mums arvien stāsta, ka esam žēlastības cienīgi, ja vien kļūstam nedaudz dievbijīgāki, jo Dievam tad mums vieglāk piedot. Turpretī tad, kad esam grēkojuši, mēs domājam, ka Dievam nu būs grūtāk piedot. Šādā veidā žēlastība un taisnība – vismaz zināmā mērā – tiek darīta atkarīga no mūsu darbiem un mūsu cienības. Bet Svētie Raksti to noliedz un runā tieši pretēji. Tādēļ atceries, ka ik brīdi tu esi vienlīdz cienīgs un vienlīdz necienīgs. Tāds ir debesu mūžīgā Vārda spriedums.