Ne pats sev tiesnesis

“No namturiem galvenām kārtām prasa, ka tie būtu uzticami. Bet tā man ir maza lieta, ka jūs mani tiesājat vai kāda cilvēku tiesa; es neesmu arī pats sev tiesnesis. Es gan nekā neapzinos, bet tādēļ vēl neesmu taisnots, mans tiesnesis ir Tas Kungs.” [1.Kor.4:2-4]

Nav viegli būt mācītājam un sludinātājam. Tāds cilvēks allaž tiek pakļauts kritikai no visām pusēm. Bieži savu viedokli pauž cilvēki, kas nekad neiet baznīcā. Un pat aktīvākie draudžu darbinieki ne vienmēr izsakās labvēlīgi.

Kritikas aukstās brāzmas uz savas ādas sajūt arī citi kristieši, kam uzticēti savi uzdevumi un pienākumi. Jā, šīs brāzmas skar praktiski ikvienu kristieti.

Mēs varam sevi mierināt, ka arī Pāvilam bija līdzīga pieredze. Lasi uzmanīgi viņa vēstules, un tu redzēsi, cik daudz kritikas viņam nācās uzklausīt. Piemēram, Korintas draudzē cilvēki teica: “Viņa vēstules ir gan svarīgas un spēcīgas, bet viņš pats, personīgi klāt būdams, ir nespēcīgs, un viņa runa ir nenozīmīga” [2.Kor.10:10].

Dabiski, ka Pāvils to apzinājās, un panti, kurus sākumā lasījām, mums rāda, kā viņš izturējās un kā uz šādu kritiku atbildēja.

Viņš raksta, ka būtiski ir, lai namturis būtu uzticams sava amata pildītājs. – Cilvēku domas un viedokļi man neko neizšķir. Man nerūp, ko jūs Korintā par mani runājat. Mans tiesnesis būs Tas Kungs.

Jā, arī es pats sev neesmu tiesnesis. Iespējams, ka kritika trāpīs man vārīgā vietā un mani pārņems mazdūšība, taču tad es sacīšu: Tu, Kungs, esi mans tiesnesis. Attieksmē pret maniem pienākumiem mana sirdsapziņa ir tīra. Tomēr vienīgi Tu, Kungs Jēzu, esi mans tiesnesis. Man nerūp, ko par mani saka cilvēki.

Tā sprieda apustulis Pāvils, un tā jāspriež arī mums, kam šodien uzticēti dažādi pienākumi. Jā, tādai ir jābūt ikviena kristieša attieksmei. Galvenais ir saglabāt tīru sirdsapziņu Dieva priekšā un, ja tā būs, tad – ko gan man padarīs cilvēku kritika? – Neko.