Nav laika snaust, jo ir steidzami nepieciešams glābiņš

Žēlastība, dzīvība un svētība ir vienīgi Kristū, un, ja kāds bez šī posta un nelaimes spētu apjaust Kristu dzīvā ticībā, tad tas būtu patiešām laimīgs cilvēks. Jo, “kam Dēls ir, tam ir dzīvība” (1.Jņ.5:12).

Taču diemžēl tas ir pilnīgi neiespējami. Svētajos Rakstos nav neviena vārda vai piemēra, kas liecinātu, ka jelkāds būtu īstā un dzīvā veidā ticējis Kristum bez iepriekšējas sava posta un nelaimes izpratnes. Tādēļ mums jāsludina atgriešanās, jāsatricina grēka samaitātība un tādā veidā jāsagatavo Tā Kunga ceļš.

Šī grēka nelaime un pārmērīgais grēcīgums nenāk no Bauslības nicināšanas, bet gan no tā, ka cilvēks nopietni to cenšas pildīt. Un notiek tā: Svētais Gars ar Dieva vārdiem modina cilvēku no nāves miega un tas ierauga, ka viņa dvēsele atrodas smagā stāvoklī, — jā, cilvēks visu laiku ir gulējis un nav pamanījis sava grēka milzīgo bezdibeni, tas ir ignorējis visvarenā Dieva taisno spriedumu un pilnīgi nav apzinājies savu nolādēto postu. Tad vairs nav laika snaust, jo ir steidzami nepieciešams glābiņš.

Ko gan darīt? Atbilde ir jāgūst Dieva vārdā, bet cilvēks tikai dzird: “Atgriezieties! Nožēlojiet grēkus!” Cilvēks ļoti skaidri saprot, ka sava grēka dēļ tas ir nonācis zem Dieva sprieduma, un tāpēc uzskata, ka viņam palīdzēs atgriešanās, grēku atmešana un dzīvošana Bauslībā. Tā cilvēks apņemas kļūt dievbijīgs, nošķirties no pasaulīgas dzīves un sabiedrības, lasa Dieva vārdus, lūdz un cīnās pret saviem grēkiem. Viņam sokas samērā labi, tomēr tas attiecas tikai uz ārējām tas atbrīvojas no ārējiem grēkiem un vingrinās ārēji labos darbos.

Taču šis cilvēks nemaz neraizējas par iekšējo ļaunumu, kas pieaug proporcionāli tam, kā sarūk ārējais ļaunums. Ja cilvēks priecājas par ārējo progresu un neraizējas par iekšējo samaitātību (aizbildinoties, ka arī kristiešos vēl ir lielas vājības), tad no šī cilvēka sanāk īsts farizejs, ne kristietis. Vai nu šis cilvēks nekad nav bijis pa īstam atmodināts, vai arī tas ir atkal iesnaudies uz vecās dzīves pamata, viņa grēks nav kļuvis pārpārim grēcīgs, un Bauslība nav kļuvusi tam par skolotāju, kas ved pie Kristus.

Tāds cilvēks ir nolicis vienu, divus, trīs vai vairākus ārējus grēkus, kas raksturīgi pasaulei, un sācis darīt vienu, divus, trīs vai vairākus jaukus darbus, kas pasaulei nav raksturīgi. Tam patīk Dieva vārds, tas lasa un saprot, un darbojas citu labā, kā pasaule nerīkojas. Tādā ziņā šis cilvēks ir atšķirīgs no pasaules, jā, tas ir tikpat kā jauns cilvēks. Vai tam nebūtu jābūt ar sevi apmierinātam un jācer uz to labāko? Vai tādam nebūtu jāuzskata sevi par kristieti?

Bet, redzi, tie ir cilvēki, kas ir nākuši uz dievbijības ceļa, pārkāpdami pāri sētai, nevis ienākdami pa durvīm un šaurajiem vārtiem. Bet, lai grēknožēla un atgriešanās būtu īsta, ikvienam cilvēkam ir jāienāk pa šaurajiem vārtiem, tātad — pa citu ceļu, jo citādi atgriešanās nebūs pietiekama. Bauslības vārdam ir jāsniedzas līdz pašai ļaunuma saknei un avotam un jāķeras pie pašas dziļākās samaitātības.