Mīlēt grēcinieku

Kas ir mūsu tuvākais? Tas nav tik vienkāršs jautājums kā pirmajā brīdī šķiet.

Mūsu tuvākais ir nevis tas, kurš mums jāmīl tā, kā mīlam sevi, uzskatot sevi par mīlestības cienīgiem, bet mūsu tuvākais ir arī svešinieks, mūsu ienaidnieks, ikviens, kam nepieciešama mūsu palīdzība. Un viņu mēs mīlam tādēļ, ka viņš ir tāds pats, kādi esam mēs – grēcinieks. Ja mēs nemīlam grēciniekus, tad nemīlam paši sevi un piesaucam Dieva dusmas pār sevi.

Mīlēt savu tuvāko nozīmē nevis mīlēt svēto, bet mīlēt grēcinieku. Viņš nav pelnījis mūsu mīlestību, bet arī mēs neesam pelnījuši ne Dieva, ne citu cilvēku mīlestību. Dieva mīlestība arvien ir nepelnīta mīlestība, un mīlēt ar šādu mīlestību, viņš māca arī mūs.

Tā mācītājs mīl un kalpo savai draudzei, kā Dieva mīlētiem un apžēlotiem grēciniekiem. Draudzes locekļi savu mācītāju mīl īpaši, jo viņš ir lielāks grēcinieks par tiem, piemēram, apustulis Pāvils saka, ka viņš ir vislielākais no visiem grēciniekiem.

Tas nozīmē, ka viņam daudz tika piedots un viņš daudz mīlēja. Mācītājs ir cilvēks, kurš zina, ka viņš ir lielākais grēcinieks, un ja viņam ir jāmīl savs tuvākais, tāpat kā viņš mīl sevi, tad viņam ir jāmīl ar lielāku un dedzīgāku mīlestību.

Tas ir ļoti vienkārši, tikai tas, kurš dziļi un pamatīgi apzinās savu bezcerīgo kritušā cilvēka stāvokli, spēj novērtēt Dieva mīlestību pret sevi un dedzīgi un pašaizliedzīgi mīlēt savu tuvāko, jo no Dieva viņš ir mācījies mīlēt tos, kas nav mīlestības cienīgi, tas ir, mīlēt kā sevi pašu.