Mīlēt Dievu vairāk par visu

“Es esmu Tas Kungs, tavs Dievs” – ir baušļu ievadvārdi, kas attiecas uz visiem baušļiem, un tajos Dievs atklājas cilvēkam, ka ir cilvēka Kungs un Dievs. Tātad iniciatīva pieder Dievam. Nevis cilvēks meklē paslēpušos Dievu, bet Dievs nāk pie cilvēka un uzmeklē viņu. Tādēļ Luters bieži brīdina, lai neklejojam pa debesīm ar tukšām prāta spekulācijām, jo dievs, ko mēs tur atradīsim arvien būs mūsu pašu izdomāts. Turpretī pirmā baušļa Dievs, nav pametis cilvēku filozofisku spekulāciju varā, bet ir atklājis pats sevi Savā vārdā. Šīs atklāsmes kulminācija ir vēstījums par Jēzu no Nācaretes. Jēzus Kristus, viņa dzīve, krusta nāve un augšāmcelšanās liek atmest visas spekulācijas par Dievu un raudzīties uz Viņu kā uz pilnīgu Dieva atklāsmi. Tātad pilnībā pazīt Dievu ir iespējams tikai no Evaņģēlija, taču arī bauslība daudz ko vēsta par Dievu.

Es esmu – šie ir Dieva pašatklāsmes vārdi, ar kuriem mūžīgais Dievs ne tikai atklāj sevi, bet arī uzvar cilvēku neticību un noraida visas šaubas par Viņa eksistenci. Ir jābūt neprātīgam lai, dzirdot Dievu runājam, sacītu Dieva nav, kā to norāda ķēniņš Dāvids tikai – “Bezprāši saka savā sirdī: Dieva nav!” (Ps. 14:1) Pirms 100 gadiem neviens no šodien dzīvojošajiem nevarēja teikt – es esmu – un to neviens nevarēs teikt arī pēc 100 gadiem, bet Dievs to var, un Viņš saka – Es esmu, un šie vārdi ir spēkā visos laikos, jo Dievs ir mūžīgs. Viņš tātad ir un runā, un atklāj Sevi vispirms kā dzīvo un mūžīgi esošo. Ja velns, miesas prāts vai citi cilvēki jūs kārdina kļūt bezprātīgiem un domāt – Dieva nav – tad ieklausieties šajā varenajā balsī, kas reiz atskanēja uz Sinaja kalna un tagad runā uz jums caur Bībeli – Es esmu. Es esmu un runāju uz tevi līdzīgi kā Es reiz runāju uz Mozu. Klausies Manā balsī! Tu nevari Mani redzēt, bet vari dzirdēt! Klausies un nekļūsti neprātīgs, domādams, ka Manis nav. Es esmu! Es runāju! Es esmu mūžīgais un dzīvais Dievs!

Nākamais vārds, kurā Dievs atklāj sevi ir – Kungs. Tas, ka Dievs ir Kungs, nozīmē to, ka Viņam pieder neierobežota vara. “Pār laicīgo mantu un garīgām vērtībām, pār labo un ļauno, pār it visu. Morālisko likumu devējs nav Mozus, Hammurapijs, ķeizari un parlamenti, kā tas varētu likties, lūkojoties no ārpuses, bet visos morāles likumos atklājas pats debess un zemes valdnieks, Tas Kungs, tavs Dievs,” raksta mācītājs J. Birģelis. Cilvēka nelaime ir tā, ka viņš vēlas izvairīties no Dieva varas un grib pats kontrolēt savu identitāti, dzīves drošību un jēgu, lai varētu justies drošs par to visu. Taču mēs visi piedzīvojam, ka mūsu kontrole noved pie muļķīgām un bēdīgām sekām, un mēs atkal no jauna apjēdzam, ka augstākajai autoritātei jābūt ārpus mums. Turklāt par šādu augstāko autoritāti neder ne bagātība, ne citas laicīgas lietas. “Patiesība ir tā, ka Dievs vienīgais ir mūsu identitātes, drošības un dzīves jēgas avots, jo Viņš ir mūsu Radītājs. Viņš izveidoja mūs un dzīvi. Viņš vienīgais var noteikt, kas mēs esam, kur mums jābūt, kas jādara, kāpēc mūsu dzīvēm ir mērķis, jēga un vērtība,” rezumē amerikāņu teologs Roberts Kolbs.

Šis mūžīgais, visvarenais un suverēnais valdnieks, atklājas kā tavs Dievs. Ar šiem vārdiem Dievs nodibina attiecības ar Savu radību – cilvēku, pieprasīdams no tā pilnīgu paklausību, mīlestību un uzticēšanos. Turklāt svarīgi ir ievērot, ka Dievs nesaka – Es esmu jūsu, bet gan – tavs Dievs. Tā Viņš nodibina attiecības ar katru cilvēku personiski. Tas nozīmē, ka cilvēkam uz Dievu jāraugās kā uz savu īsto un patieso Dievu, kas ir viņu un visu radījis, uztur un ir mūžīgs un svēts. Taču iedzimtais grēks arvien kārdina cilvēku neinteresēties par Dievu, bet pievērst uzmanību pašam sev. Tādēļ cilvēki parasti vis nedomā par to svētību, ko tie no Dieva saņem, bet gan par ļaunumu, kas valda pasaulē. Kad viņi to dara, tad tiem šķiet, ka Dievs nav labs pret viņiem un nedod tiem visu, kas tiem nepieciešams. Parasti cilvēki uzskata, ka viņi dzīvē ir pelnījuši kaut ko labāku, jo paši ir labi. Tas noved pie visļaunākā grēka – elkdievības, proti – ja cilvēks gaida kaut ko labu no Dieva savu nopelnu dēļ, tad viņš pats sevi padara par svētības avotu, bet Dievs kļūst par līdzekli cilvēka mērķu sasniegšanai. Pareizi būtu sagaidīt labas lietas no Dieva kā dāvanas, jo Viņš ir tas, kas dod cilvēkiem visu labo pats no sevis. Svētība nekad nenāk no pašām lietām, bet Dievs rada un uztur visu, kas pastāv, lai ar to dotu cilvēkiem Savu svētību. Tādēļ Viņš aicina visu labo gaidīt tikai no Viņa: “Es tev došu pietiekami un palīdzēšu visās vajadzībās, tikai neļauj savai sirdij pieķerties vai meklēt mieru ne pie viena cita.” Šādi Luters izprot baušļa vārdus tavs Dievs, un šādā izpratnē ir balstīta arī viņa Dieva definīcija: “Dievs ir tas, no kā sagaidām visu labo un pie kā meklējam patvērumu visās grūtībās.” Taču tas nenozīmē, ka katram cilvēkam ir savs subjektīvs Dievs, kas pastāv vienīgi viņa domās, kā to uzskatīja vācu filozofs Ludvigs Feierbahs. Luteram šāda doma ir sveša. Viņš uzsver, ka darīt labu un palīdzēt bēdās spēj vienīgi patiesais Dievs. Dievs, kas nekad neviļ, bet arvien piepilda Savus apsolījumus un dod to, kas cilvēkam patiesi der. Turpretī neīstie dievi jeb elki arvien melo. Tie apsola baudu, bet dod sāpes. Tie apsola debesis, bet dod elli. Nespējot dot mūžīgo dzīvi, tie iztukšo savus pielūdzējus un beigās tos nolād. No šiem viltus dieviem patiesais Dievs ar pirmo bausli sargā cilvēku. Tādējādi Viņš patiešām ir mans Dievs, katra cilvēka Dievs, jo Viņš sargā mani un ikvienu no tā, kas nāktu par sliktu, izpostītu dzīvi un pazudinātu ellē.