Mātes aicinājums

Dievs vada mūsu zemes dzīvi nosakot katram savu uzdevumu un aicinājumu. Mātes dienā mēs īpaši uzsveram Dieva doto mātes aicinājumu. Tas ir cēls uzdevums – laist pasaulē, lolot un audzināt bērnus. Mīloša māte ir nenovērtējama Dieva dāvana.

Svarīgu un grūtu uzdevumu īstenošanā mums ir jāaizliedz pašiem sevi, un jābūt gataviem nest upurus. Tas līdzi var nest gan sāpes, gan asaras, bet tas sniedz arī pārpārēm gandarījumu. To noteikti var sacīt par mātēm.

Māte aizmirst pati sevi un domā par saviem bērniem. Viņa smagi pūlas viņu labā. Bībele tik augstu novērtē mātes mīlestību, ka ar to ilustrē Pāvila drosmi sludinot un kalpojot. “Mēs jūsu starpā esam bijuši saudzīgi kā māte, kas lolo savus bērnus. Tādas ir bijušas mūsu jūtas pret jums; mēs ar jums gribējām dalīties ne vien Dieva evaņģēlijā, bet arī savā dvēselē, jo tik mīļi jūs mums bijāt kļuvuši.” [1.Tes.2:7-8]

Lai arī māte ir viens no augstākajiem aicinājumiem šajā pasaulē, tas sievieti neglābj. Pestīšana ir vienīgi žēlastībā caur ticību Jēzū Kristū. Tā nav iemantojama ar darbiem. Tas nav pretrunā Pāvila vārdiem, ka sieva: “tiks izglābta, dzemdējot bērnus, ja tā paliks ticībā un mīlestībā un svētā dzīvē ar savaldību.” [1.Tim.2:15]

Apustulis nemāca, ka ar bērnu dzemdēšanu tiek pelnīta pestīšana, bet gan apraksta mātes amatu, kurā tā cīnās labo ticības cīņu. Vispārīgāk tā pati patiesība ir apliecināta Apustuļu darbos: “Stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā.” [Ap.d.14:22]

Ticīga māte bērniem ir lielākā bagātība. Viņa bērniem sniedz ne tikai pati savu mīlestību, bet māca atzīt mīlestību, ar kuru Dievs mūs mīl Jēzū Kristū. Timoteja māte Eunice un vecmāmiņa Loida ir labs piemērs. [2.Tim.1:5] Jau agrā bērnībā viņas mācīja Timotejam Svētos Rakstus.

Lai Dievs arī turpmāk dotu bērniem tādas mātes.